Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Tualetes sienas bija noklātas ar rupjībām un piedau­zīgiem zīmējumiem, uz grīdas mētājās saburzīti papīri un lāsoja no sarūsējušām caurulēm satecējuša ūdens peļķes. Zēns iegāja kādā nodalījumā, aizkrampēja durvis un nolika mugursomu uz grīdas. Par spīti pretīgumam, Alekss apsēdās uz poda malas, lai novilktu zābakus, kas tik ierobežotā telpā, turklāt vēl ar apsaitētu roku, nepavisam nebija viegli izdarāms. Viņš domāja par mik­robiem un neskaitāmām slimībām, ko, pēc tēva teiktā, var iegūt publiskajās tualetēs. Turklāt Aleksam bija jāuzmana savs ierobežotais kapitāls.

Zēns ar nopūtu pārskaitīja naudu; viņš negrasījās ieturēties un cerēja, ka Morgana apmierināsies ar kādu lētu ēdienu, viņa neizskatījās pēc tādas, kas daudz ēd. Kamēr Alekss nebija nokļuvis Keitas Koldas dzīvokļa drošībā, trīs salocītās banknotes bija viss, kas viņam uz šīs pasaules piederēja; tās pārstāvēja atšķirību starp glābiņu un bada nāvi aukstumā uz ielas kā tiem klaido­ņiem, kurus puisis bija redzējis pirms neilga brīža. Ja viņam neizdodas atrast vecmāmiņas dzīvokli, viņš vien­mēr var atgriezties, pārlaist nakti kādā lidostas stūrī un nākamajā dienā lidot atpakaļ. Tieši tāpēc viņam bija biļete atpakaļceļam. Alekss uzvilka zābakus, noglabāja naudu kādā mugursomas kabatiņā un izgāja no noda­lījuma. Tualetē neviena nebija. Viņš nostājās pie izliet­nes, nolika mugursomu uz grīdas, sakārtoja pārsēju uz kreisās rokas un ļoti rūpīgi ar ziepēm nomazgāja labo roku. Viņš diezgan bagātīgi apšļakstīja galvu ar ūdeni, lai aizskalotu nogurumu, un pēc tam noslaucīja seju papīra dvielī. Noliecies, lai paņemtu mugursomu, viņš ar šausmām saprata, ka tā ir pazudusi.

Ar trīcošu sirdi Alekss metās ārā no tualetes. Zādzība bija notikusi pirms nepilnas minūtes, zaglis nevarēja būt tālu ticis, ja viņš pasteigtos, tad varētu to notvert, vēl pirms ļaundaris pazūd ielas burzmā. Kafejnīcā viss bija kā iepriekš, tie paši nosvīdušie strādnieki aiz letes, tie paši vienaldzīgie apmeklētāji, tas pats taukainais ēdiens, tā pati trauku šķinda un rokmūzika pilnā ska­ļumā. Neviens neievēroja zēna satraukumu, neviens nepagriezās, kad viņš kliedza, ka ir apzagts. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Morgana vairs nesēdēja tur, kur viņš meiteni bija atstājis. No viņas vairs nebija ne miņas.

Vienā mirklī Alekss saprata, kurš viņam bija neuz­krītoši sekojis, kurš bija stāvējis otrpus tualetes durvīm, gaidot izdevīgu brīdi, kurš vienā acumirklī bija pievācis viņa mugursomu. Alekss iesita sev pa pieri. Kā gan viņš varēja būt tik naivs! Morgana bija viņu apvedusi ap stūri kā tādu maziņo un pievākuši visu viņa mantību, atstājot tikai drēbes, kas Aleksam bija mugurā. Viņš bija zaudējis visu naudu, lidmašīnas biļeti un pat savu dārgo flautu. Viņam bija palikusi tikai pase, kas, par laimi, atradās jakas iekškabatā. Aleksam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu milzīgo vēlmi apraudāties kā tādam sīkam puišelim.

3 Baismais džungļu cilvēks

"Kam mēle mutē, tam visa pasaule vaļā," tāda bija viena no Keitas Koldas aksiomām. Darba dēļ viņai nācās ceļot arī pa ļoti tālām zemēm, kur noteikti bija nepie­ciešams šo teicienu izmantot praksē. Alekss bija daudz kautrīgāks, un viņam bija krietni jāpiepūlas, lai pieietu klāt nepazīstamam cilvēkam un kaut ko pajautātu, bet šoreiz nebija citas iespējas. Puisis nomierinājās, atguva runasspējas un tuvojās kādam hamburgeru gremojošam vīrietim, lai pajautātu, kā nokļūt līdz Četrpadsmitās ielas un Otrās avēnijas stūrim. Tips tikai paraustīja ple­cus un neko neatbildēja. Puisis jutās apvainots un no­sarka. Viņš dažas minūtes svārstījās un visbeidzot vēr­sās pie pārdevēja aiz letes. Vīrietis nenoteiktā virzienā pamāja ar nazi, ko turēja rokā, un, cenšoties pārkliegt ieskrietuvē valdošo troksni, deva puisim norādījumus. Tomēr pārdevējs runāja ar tik lielu akcentu, ka nevarēja saprast ne vārda. Alekss nolēma, ka šis ir sava veida loģikas uzdevums: viņam bija jānoskaidro, kurā pusē ir Otrā avēnija, un jāskaita ielas, viss izrādījās ļoti vien­kārši; tiesa, tik vienkārša šī lieta vairs nelikās, kad viņš saprata, ka pašlaik atrodas uz Četrdesmit otrās ielas un Astotās avēnijas stūra, un izskaitļoja, cik liels attālums vēl jāveic šai stindzinošajā aukstumā. Alekss priecājās par savu kalnos kāpšanas pieredzi: ja viņš varēja sešas stundas kā muša rāpties pa kalniem, viņš noteikti va­rēja noiet arī dažus kvartālus pa līdzenu virsmu. Puisis aiztaisīja jakas rāvējslēdzēju, ierāva galvu plecos, sabāza rokas kabatās un sāka iet.