Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Viņš lūdz zivij atļauju un paskaidro, ka tā jānoga­lina nepieciešamības dēļ; un pēc tam pateicas, ka tā at­devusi savu dzīvību, lai mēs nenomirtu badā, meitene paskaidroja.

Aleksandrs nodomāja, ka ceļojuma sākumā viņš būtu smējies par šādu paskaidrojumu, taču tagad uzmanīgi ieklausījās draudzenes vārdos.

-    Zivs to saprot, jo agrāk ir apēdusi citas; tagad pienā­kusi viņas kārta tikt apēstai. Tā tās lietas notiek, mei­tene piebilda.

Šamanis iekūra nelielu ugunskuru, lai uzceptu vaka­riņas, kas jauniešiem deva spēkus, tomēr pats iedzēra tikai ūdeni. Alekss un Nadja devās pie miera starp vare­nām koka saknēm, viens otra līkumā iespiedušies, lai tā pasargātos no aukstuma, jo nebija laika no koka mizām pagatavot guļamtīklus, kādus viņi bija redzējuši ciemā; jaunieši bija noguruši, un nākamajā rīta agri viņiem vajadzēja ceļu turpināt. Katru reizi, kad viens no viņiem pakustējās, otrs piespiedās cieši klāt, lai aukstajā naktī saglabātu kaut drusciņu siltuma. Tikmēr vecais Valimai, sakņupis un nekustīgs, vēroja debesjumu, un viņam apkārt kā caurspīdīga ragana lidinājās viņa sieva, tēr­pusies vien savos garajos, tumšajos matos. Kad jaunieši pamodās, vecais vīrs bija tieši tai pašā pozā kā iepriek­šējā vakarā, aukstuma un noguruma nepieveikts. Alekss jautāja, cik ilgi viņš jau nodzīvojis un no kurienes nāk viņa neticamā enerģija un veselība. Sirmgalvis paskaid­roja, ka ir redzējis piedzimstam daudzus bērnus, kas vēlāk kļūst par vectēviem, ka ir redzējis nomirstam šos vectēvus un piedzimstam viņu mazbērnus. Cik gadu? Šamanis paraustīja plecus: viņš to nezināja, vai arī tas viņam nešķita svarīgi. Viņš sacīja, ka esot dievu ziņnesis un mēdzot doties uz nemirstīgo pasauli, kur nepastāv slimības, kas nogalē cilvēkus. Alekss atcerējās leģendu par Eldorado, kur atradās ne vien milzu bagātības, bet arī mūžīgās jaunības avots.

Mana mamma ir ļoti slima… Alekss nomurmināja, jo šīs domas viņu bija satraukušas. Atmiņas par nereālo ceļojumu uz Teksasas slimnīcu bija tik spilgtas, ka viņš nevarēja aizmirst detaļas, sākot ar medikamentu smaržu palātā un beidzot ar palaga klātajām Lizas Koldas izģindušajām kājām, uz kurām viņš bija nolicis galvu.

-    Mēs visi mirsim, šamanis sacīja.

-    Jā, tomēr viņa vēl ir ļoti jauna.

-     Vieni mirst jauni, citi sirmā vecumā. Esmu dzīvo­jis jau pārāk ilgi, man gribētos, lai mani kauli atpūšas ļaužu atmiņās, Valimai noteica.

Nākamās dienas pusdienlaikā viņi nonāca Pasaules Acs visaugstākā tepui pakājē. Tas bija milzenis, kura virsotne pazuda biezu, baltu mākoņu klājā. Valimai pa­skaidroja, ka tie nekad neizklīst un neviens, pat vare­nais Rahakanariva, bez dievu uzaicinājuma nebija tur viesojies. Šamanis piebilda, ka jau pirms tūkstošiem gadu, kad dzīvība tikai aizsākās un no Tēva Saules siltuma, Mēness asinīm un Mātes Zemes dubļiem tika radīti cilvēki, miglāja ļaudis zināja, ka šai kalnā atrodas dievu miteklis. Katrā paaudzē bija viens cilvēks, kāds šamanis, kas bija veicis daudzus šķīstīšanās un atteik­šanās rituālus un varēja apmeklēt tepui kā ziņnesis. Tagad šim uzdevumam bija izvēlēts viņš, un Valimai bija pabijis tur daudzas reizes, dzīvojis kopā ar dieviem un zināja viņu paradumus. Šamanis stāstīja, ka viņš ir noraizējies, jo vēl nav sagatavojis sev pēcteci. Ja viņš nomirtu, kurš gan varētu uzņemties ziņneša pienāku­mus? Katrā garīgajā ceļojumā viņš bija meklējis tādu cilvēku, tomēr neviena no vīzijām viņam šai ziņā nebija līdzējusi. Šim pienākumam nevarēja sagatavot jebkuru, tam bija jābūt cilvēkam, kurš piedzimis ar šamaņa dvē­seli, kāds, kuram piemīt spēja ārstēt, dot padomus un tulkot sapņus. Šim cilvēkam jau no agras jaunības bija jāapliecina talants; viņam bija jābūt ļoti disciplinētam, lai varētu uzveikt kārdinājumus un pārvaldīt savu ķer­meni labam šamanim nebija ne vēlmju, ne vajadzību. To īsumā jaunieši saprata no burvja garā stāstījuma viņš runāja aplinkus un laiku pa laikam atkārtojās, it kā deklamētu nebeidzami garu dzejoli. Tomēr jauniešiem kļuva skaidrs, ka tikai Valimai atļauts šķērsot dievu mājokļa slieksni, kaut gan pāris īpašos gadījumos tur bija iegājuši arī citi indiāņi. Šī būs pirmā reize, kad tur savu kāju spers kāds ienācējs.

-    Kāds ir tas dievu ciems? Alekss jautāja.

-     Daudz lielāks par jebkuru shabonos, mirdzošs un dzeltens kā saule.

-     Eldorado! Vai tiešām tā būs tā leģendārā zelta pil­sēta, kuru meklēja konkistadori? puisis satraukti iesaucās.

-     Tā var būt un var arī nebūt, Valimai atbildēja, jo nespēja iztēloties ne pilsētu, ne konkistadorus, tāpat arī pazīt zeltu.

-     Kādi ir dievi? Vai tādi kā radījums, ko mēs saucam par Briesmoni?

-    Tā var būt un var arī nebūt.

-    Kādēļ tu mūs esi atvedis uz šejieni?

-    Vīziju dēļ. Miglāja ļaudis var izglābt ērglis un jagu­ārs, tāpēc jūs esat uzaicināti uz dievu slepeno mājokli.

-    Mēs būsim šīs uzticības cienīgi. Mēs nekad nevie­nam neatklāsim ieeju tajā… Alekss apsolīja.

-    Jūs to nemaz nevarēsiet. Ja iziesiet no turienes dzīvi, tad to aizmirsīsiet, indiānis mierīgi atbildēja.