Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Ceļojums sākās rītausmā, tiklīdz virs apvāršņa bija parādījušies pirmie saules stari. Valimai gāja pa priekšu, savas skaistās sievas pavadīts. Viņa, vienmēr klusa un smaidīga, te pieķērās Valimai pie rokas, te lidinājās virs galvas kā taurenītis. Aleksandrs Kolds lepni nesa loku un bultas, jaunos ieročus, ko viņam pēc iesvētīšanas ri­tuāla bija iedevis Tahama. Nadjai rokās bija nešļava: ar banānu zupu pilns ķirbis un maniokas plācenīši, ko Ijomi pagatavoja ceļamaizei. Samanim pārtiku nevajadzēja, jo, kā Valimai apgalvoja, viņš jau bija ļoti vecs un ēda maz. Viņš nemaz nelīdzinājās dzīvam cilvēkam: vecais vīrs pārtika no riekstiem, ko ilgi sūkāja bezzobu mutē, gandrīz nemaz negulēja, tomēr viņam pietika spēka soļot, kad jaunieši aiz noguruma jau krita no kājām.

Viņi sāka iet pa krūmainiem Augstkalnes līdzenumiem visaugstākā tepui virzienā: tas bija melns un spīdīgs tornis, līdzīgs obsidiāna[1] skulptūrai. alekss ieskatījās kompasā un redzēja, ka viņi joprojām dodas austrumu virzienā. Te nebija ne miņas no kādas takas, tomēr Valimai ienira augu biežņā ar apbrīnojamu pārliecību un starp kokiem, pakalniem, upēm un ūdenskritumiem orientējās tā, it kā turētu rokā apvidus karti.

Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk mainījās apkārtne. Valimai norādīja uz ainavu un teica, ka šī ir Ūdens mātes val­stība, un apkārt tik tiešām bija neticams daudzums ūdenskritumu. Meklējot zeltu un dārgakmeņus, līdz še­jienei vēl nebija nokļuvis neviens garimpeiros, tomēr tas bija tikai laika jautājums. Kalnrači darbojās grupiņās pa četriem pieciem cilvēkiem un bija pārāk nabadzīgi, lai iegūtu savā rīcībā lidaparātus, tāpēc pa šķēršļoto teritoriju pārvietojās kājām vai kanoe laiviņās. Tomēr te bija arī tādi ļaudis kā Mauro Karijass, kas labi ap­zinājās šīs teritorijas milzīgās bagātības un kam bija pieejamas visas modernās pasaules iespējas. Vienīgais, kas viņus atturēja raktuvēs izmantot augstspiediena ūdensstrūklas, kuras varēja saberzt putekļos mežu un pārvērst ainavu dubļu jūrā, bija jaunie dabas un indiāņu aizsardzības likumi. Pirmos viņi vieglu roku neievēroja, bet vairs nebija tik vienkārši to pašu darīt arī ar otra­jiem, jo Amazones indiāņiem, pēdējiem, kas vēl dzīvoja akmens laikmetā, bija pievērsta visas pasaules uzma­nība. Neizraisot starptautisku nosodījumu, viņus vairs nevarēja izsvēpēt ar uguni un lodēm, kā tas bija noticis vēl tikai pirms pāris gadiem.

Alekss vēlreiz pārdomāja, cik nozīmīgas ir dakteres Omairas Torresas vakcīnas un vecmāmiņas reportāža International Geographic, kas par indiāņu situāciju varē­tu brīdināt arī citu valstu iedzīvotājus. Ko gan nozīmēja trīs kristāla olas, ko Nadja bija redzējusi sapnī? Kāpēc viņiem ar samani bija jādodas šai ceļojumā? Viņam daudz svarīgāk šķita atkal pievienoties ekspedīcijas dalībnie­kiem, atgūt vakcīnas un publicēt vecmāmiņas rakstu. Ijomi viņu bija iecēlusi par virsaiti sarunām ar nahab un viņu trokšņu un vēja putniem, bet tā vietā, lai pildītu savus pienākumus, viņš devās vēl tālāk prom no civilizā­cijas. Tajā, ko viņi darīja, nebija nekādas loģikas, puisis ar nopūtu nodomāja. Aleksam priekšā kā veidojumi no citas planētas slējās noslēpumainie un vientuļie tepui.

Trīs ceļabiedri ātrā solī gāja no saules lēkta līdz rie­tam, apstājoties tikai pie upes atvēsināt kājas un pa­dzerties. Alekss mēģināja nomedīt kādu tukanu, kas pāris metru tālāk sēdēja zarā, tomēr viņa raidītā bulta aizlidoja mērķim garām. Pēc tam puisis notēmēja uz pērtiķi, kurš atradās tik tuvu, ka labi varēja saskatīt viņa dzeltenos zobus, bet atkal netrāpīja. Pērtiķis tikai novaikstījās, un Aleksam viņa grimase šķita sarkasma pilna. Puisis nodomāja, cik gan maz jēgas ir no viņa jaunajiem ieročiem; ja ceļabiedri būtu atkarīgi no viņa mākas medīt, tie nomirtu badā. Valimai parādīja jau­niešiem riekstus, kas izrādījās garšīgi, un augļus kādā augstā kokā, kuriem viņi tā arī netika klāt.

Indiāņiem kāju pirksti auga atstatu, spēcīgi un lokani, un viņi ar neticamu veiklību varēja uzrāpties pilnīgi gludos kokos. Lai arī kājas bija raupjas kā krokodila āda, tās bija arī ļoti jutīgas: indiāņi ar tām pina pat grozus un virves. Ciemata bērni sāka vingrināties kāpšanā, tikko iemācījās stāvēt kājās; turpretim Aleksandrs, par spīti visai savai kalnos kāpšanas praksei, nespēja uzrāpties kokā, lai salasītu augļus. Valimai, Nadja un Boroba no smiekliem apraudājās par puiša veltīgajiem mēģināju­miem, un neviens no viņiem neizrādīja ne vismazā­ko līdzjūtību, kad Alekss no krietna augstuma nošļūca zemē, traumējot sēžamvietu un stakli. Viņš jutās smags un neveikls kā behemots.

Iestājoties krēslai, pēc daudzām pārgājienā pavadī­tām stundām Valimai ļāva jauniešiem atpūsties. Viņš līdz ceļgaliem iebrida upē, kluss un nekustīgs stāvēja ūdenī, līdz zivis aizmirsa par viņu un sāka peldēt ap­kārt. Kad medījums bija gana tuvu, viņš uzdūra to uz savas harpūnas un pasniedza Nadjai skaistu sudrabainu zivi, kas vēl spirinājās.

-    Kā viņš to tik viegli var izdarīt? Alekss, savu iepriekšējo neveiksmju apkaunots, gribēja zināt.