Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Bija jau pāri pusnaktij, kad sāka snigt un zēns nonāca pie ielas, kurā dzīvoja vecmāmiņa. Šis rajons viņam šķita nolaists, netīrs un neglīts, te nebija koku un jau labu brīdi nemanīja arī nevienu cilvēku. Alekss nodomāja, ka tikai tik izmisis cilvēks kā viņš šādā laikā varēja klīst pa bīstamajām Ņujorkas ielām un no bandītu uzbruku­ma viņu paglāba aukstais laiks, jo neviens nelietis šādā spelgoņā nelīda ārā. Vecmāmiņas māja bija pelēks tornis līdzās citiem tādiem pašiem, un to apjoza metāla sēta. Zēns nospieda zvana pogu, un tūdaļ pat Keitas Koldas asā un piesmakusī balss jautāja, kurš gan uzdrošinās traucēt viņu tik vēlā nakts stundā. Alekss nojauta, ka vecmāmiņa bija viņu gaidījusi, kaut gan nekad to neat­zītu. Puisis bija izsalies līdz kaulam un vēl nekad mūžā nebija jutis tik lielu vēlmi mesties kāda apkampienos, tomēr, kad lifta durvis vienpadsmitajā stāvā beidzot atvērās un viņš ieraudzīja vecomāti, Alekss nolēma ne­pieļaut, ka viņa redz mazdēlu sašļukušu.

-    Sveika, vecomāt, viņš noteica tik skaidri, cik vien spēja ar aukstumā klabošiem zobiem.

-    Es tev esmu teikusi simtiem reižu nesauc mani par vecomāti! viņa rājās.

-    Sveika, Keita!

-    Tu ierodies diezgan vēlu, Aleksandr.

-Vai tad mēs nesarunājām, ka tu mani gaidīsi lid­ostā? viņš atbildēja, pūloties apvaldīt asaras.

-    Mēs neko nesarunājām. Ja tu nevari nokļūt no lid­ostas līdz manām mājām, tu nevari doties man līdzi džungļos, Keita Kolda noteica. Velc nost jaku un zābakus, iedošu tev tasi kakao un ielaidīšu vannā ūdeni.

Taču nem vērā, es to daru tikai tādēļ, lai tu nesaķertu

i > »

plaušu karsoni. Lai ceļotu, tev jābūt veselam. Un ne­gaidi, ka tevi lutināšu arī turpmāk. Skaidrs?

-    Nekad neesmu gaidījis, ka tu mani lutināsi, Alekss atcirta.

-     Kas tev noticis ar roku? viņa pajautāja, ieraudzī­jusi samirkušo apsēju.

-    Tas ir garš stāsts.

Keitas Koldas mazais dzīvoklis bija tumšs, piebāzts un nekārtīgs. Pa diviem no netīrajiem logiem varēja redzēt pagalma šahtu, pa trešo ķieģeļu sienu un ugunsdzēsēju kāpnes. Visos stūros bija sabāzti koferi, mugursomas, saiņi un kastes, un uz galdiem slējās grāmatu kalni. Te bija no Tibetas atvesti cilvēku galvaskausi, afrikāņu loki un bultas, apbedījumu krūkas no Atakamas tuksneša, pārakmeņojušies ēģiptiešu skarabeji un vēl tūkstošiem citu lietu. Pie sienas bija piekārta gara čūskāda. Tā reiz piederēja slavenajam pitonam, kas Malaizijā aprija vec­māmiņas fotokameru.

Līdz pat šim brīdim Alekss nebija redzējis vecmāmiņu viņas ierastajā vidē, un tagad, vērojot viņu starp lietām, puisim nācās atzīt, ka rakstniece šķiet daudz interesan­tāka. Keitai Koldai bija sešdesmit četri gadi, viņa bija kārna un muskuļaina, tikai kauli un vēja aprauta āda; viņas zilās, šai pasaulē daudz pieredzējušās acis bija asas kā kinžali. Pelēkie mati, ko viņa pati, neskatoties spogulī, apgrieza, spurojās uz visām pusēm, it kā nekad nebūtu sukāti. Keita lepojās ar saviem zobiem, kas bija tik lieli un spēcīgi, ka varēja pāršķelt riekstus un atvērt pudeles; tāpat viņa bija lepna, ka nekad nav salauzusi nevienu kaulu, nekad nav apmeklējusi nevienu ārstu un ir pārdzīvojusi gan malāriju, gan skorpionu kodienus. Viņa dzēra tīru šņabi un jūrnieka pīpē smēķēja melno tabaku. Ziemu un vasaru Keita valkāja vienas un tās pašas bikses un vesti ar daudzām kabatām, kurās bija atrodams viss izdzīvošanai nepieciešamais. Ja vajadzēja ģērbties eleganti, viņa novilka vesti un aplika lāča ilkņu kaklarotu, kāda apaču virsaiša dāvanu.

Liza, Alekša māte, baidījās no Keitas, bet bērni viņas apciemojumus gaidīja ar nepacietību. Šī ekstravagantā vecmāmiņa, daudzu neticamu piedzīvojumu līdzdalīb­niece, atveda viņiem stāstus par tik eksotiskām vietām, ko bija pat grūti iztēloties. Visi trīs mazbērni kolekcio­nēja viņas ceļojumu aprakstus, kas parādījās dažādos žurnālos un avīzēs, pastkartes un fotogrāfijas, ko viņa sūtīja no visām četrām debespusēm. Lai arī reizēm vi­ņiem bija kauns iepazīstināt ar vecmāmiņu savus drau­gus, sirds dziļumos viņi jutās lepni, ka viens ģimenes loceklis ir gandrīz vai slavenība.

Pusstundu vēlāk Alekss jau bija sasildījies vannā, vilnas zeķēm kājās sēdēja, ievīstījies halātā, un kāri ēda kotletes ar kartupeļu biezputru, vienu no retajām lietām, kas viņam garšoja, un vienīgo, ko Keita mācēja pagatavot.

-    Tas palika pāri no vakardienas, viņa noteica, tomēr mazdēls bija pārliecināts, ka Keita to pagatavojusi īpaši viņam. Lai neradītu par sevi sliktu iespaidu, Alekss negribēja stāstīt par piedzīvojumu ar Morganu, tomēr puisis bija spiests atzīt, ka viņam nozagta visa bagāža.

-    Tu droši vien tagad teiksi, ka man jāiemācās nevie­nam neuzticēties, zēns piesarcis noburkšķēja.

-    Gluži pretēji, es teikšu, ka tev jāiemācās uzticēties pašam sev. Redzi, Aleksandr, par spīti visam, tu tomēr bez problēmām nokļuvi līdz manam dzīvoklim.

-    Bez problēmām? Es pa ceļam gandrīz nosalu. Manu līķi būtu atraduši kādā pavasara atkusnī, viņš iebilda.

-    Tāls ceļojums vienmēr sākas ar grūtībām. Un pase? Keita noprasīja.

-    Tā man bija ielikta kabatā.