Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Meitene virsotnē nekustīgi gaidīja, līdz viņas klie­dziens pazūd milzīgās plakankalnes mazākajās klinšu plaisās. Tad pieklusa arī mežonīgā sirds dauzīšanās un viņa spēja dziļi ieelpot. Tiklīdz Nadja varēja daudzmaz droši nostāties uz kājām, tā pastiepa roku pēc ķirbja un izdzēra visu ūdeni. Vēl nekad viņa neko nebija tik ļoti vēlējusies. Vēsais šķidrums tecēja kaklā, noskalojot smiltis un rūgto garšu mutē. Veldzējot izkaltušo mēli un lūpas, tas caurstrāvoja ķermeni kā dziedējošs bal­zams, kas spēj aizdzīt skumjas un remdināt sāpes. Viņa saprata, ka laime nozīmē sasniegt to, ko ilgu laiku esi vēlējusies.

Augstums un milzu pūles, lai nokļūtu līdz šejienei un pārvarētu bailes, iedarbojās kā spēcīga narkotika gluži kā Tapiravateri indiāņu brūvējums vai Valimai dzira, kas visus aizveda kopīgu sapņu valstībā. Meitenei atkal šķita, ka viņa lido, bet nu viņai vairs nebija ērgļa ķer­meņa, viņa bija atbrīvojusies no visa miesiskā un kļuvusi par šķīstu garu. Viņa bija nokļuvusi varenā vietā. Pasaule bija palikusi ļoti tālu lejā, ilūziju valstībā. Tā viņa lidi­nājās netveramu laika sprīdi un pēkšņi žilbinošajās de­besīs ieraudzīja ko līdzīgu caurumam. Meitene bez kavē­šanās kā bulta metās iekšā un nokļuva pilnīgā tukšumā un tumsā, kas bija līdzīga debesjumam bezmēness naktī. Tā bija nāves un dievišķības absolūtā telpa telpa, kurā izzūd pat gars. Meitene bija kā tukšums, vairs nebija ne vēlmju, ne atmiņu, ne baiļu. Viņa atradās ārpus laika.

Tomēr Nadjas ķermenis tepui virsotnē pamazām vien viņu sauca atpakaļ. Skābeklis, kas ieplūda smadzenēs, lika atgriezties fiziskajā realitātē, un ūdens, ko viņa dzēra, piešķīra kustībām enerģiju. Beidzot Nadjas gars devās atpakaļceļā, atkal kā bulta izšāvās caur atvērumu tukšumā un nonāca līdz varenajam debesjumam, kur kādu brīdi lidinājās bezgalīgajā baltumā, lai pēc tam no jauna iegūtu ērgļa apveidu. Bija grūti pārvarēt kārdinā­jumu mūžīgi palikt lidojam vējā, un tikai ar lielu piepūli gars atkal atgriezās meitenes ķermenī. Viņa sēdēja pa­saules virsotnē un lūkojās apkārt.

Šis bija plakankalnes augstākais punkts, ko aptvēra plašs un mākoņains klusums. Kaut arī viņa nevarēja novērtēt ne šīs vietas patieso augstumu, ne platību, lielā, apaļā bedre tepui centrā salīdzinājumā ar milzīgo kalnu, kur tā atradās, šķita maziņa. Apkārtni izvagoja dziļas plaisas, dažviet klinšainas, citviet tās klāja bieza augu kārta. Meitene sprieda, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, līdz tērauda putni un nahab spēs nokļūt līdz šejienei, jo bija pilnīgi neiedomājami nosēsties šeit pat ar helikop­teru un arī pārvietoties kājām pa šo dziļām plaisām klāto virsmu bija gandrīz neiespējami. Dūša meitenei sašļuka papēžos starp šīm daudzajām plaisām viņa va­rēja meklēt ligzdu visu atlikušo mūžu un tā arī neko ne­atrast. Bet tad Nadja atcerējās, ka Valimai bija norādījis precīzu vietu, kur kāpt augšup. Viņa kādu brīdi atpūtās un devās ceļā, kāpjot augšā un lejā no klints uz klinti, nezināma spēka un instinktīvas pārliecības spārnota.

Viņai nevajadzēja iet tālu. Turpat līdzās, augstu klinšu veidotā padziļinājumā, atradās ligzda, un tās vidū mei­tene ieraudzīja trīs kristāla olas. Tās bija mazākas un spīdīgākas nekā vīzijā redzētās, tomēr neizsakāmi brī­nišķīgas.

Ļoti uzmanīgi, lai nepaslīdētu un neiekristu kādā no dziļajām plaisām, kur bija visas izredzes lauzt kaklu, Nadja Santosa uzrāpās līdz ligzdai. Viņas pirksti satvēra šo mirdzošo kristāla pilnību, tomēr roka nespēja to pa­kustināt. Bezgala pārsteigta, meitene satvēra nākamo olu. Taču arī šo, gluži tāpat kā trešo, neizdevās izkusti­nāt ne no vietas. Neiespējami, ka šie tukana olas lieluma priekšmeti būtu tik smagi. Kas noticis? Viņa no visām pusēm pabakstīja kristāla olas, lai pārliecinātos, ka tās nebija ne pielīmētas, ne pieskrūvētas. Gluži pretēji izskatījās, ka tās gandrīz vai lidinās virs vieglās spal­viņu un žagariņu kārtas. Meitene apsēdās uz klints, lai saprastu, kas notiek, jo nespēja ticēt, ka viss šis piedzī­vojums un spēki, kuri līdz pēdējam atdoti, lai nokļūtu līdz šejienei, var izrādīties veltīgi. Viņa ar pārcilvēcisku piepūli gluži kā ķirzaka bija rāpusies augšup pa tepui iekšējo nogāzi, un tagad, kad beidzot bija nokļuvusi līdz pašai virsotnei, meitenei vairs nebija spēka, pat lai izkustinātu meklētos dārgumus.