Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Nadju Santosu plosīja šaubas un skumjas, jo viņa mokoši ilgi nespēja iedomāties, kā šo mīklu atrisināt. Pēkšņi viņai ienāca prātā, ka olas droši vien kādam pieder. Iespējams, tās šeit bija nolikuši briesmoņi, bet tas varēja būt arī kāds pasakains radījums, putns vai rāpulis, piemēram, pūķis. Tādā gadījumā jebkuru brīdi varēja parādīties māte un, atrodot savā ligzdā sveši­nieci, droši vien iedegsies taisnīgās dusmās un metīsies uzbrukumā. Nadja nosprieda, ka nevajadzētu ilgāk šeit uzkavēties, tomēr meitene nedomāja arī padoties un olas pamest. Valimai bija teicis, ka viņa nevar pārrasties tukšām rokām… Ko gan vēl viņš stāstīja? Ka viņai ir jāatgriežas pirms tumsas. Tad meitene atcerējās, ko gudrais burvis bija mācījis iepriekšējā dienā: savstarpē­jās došanas likumu. Par katru lietu, ko tu paņem, tev kaut kas jādod pretī.

Viņa apbēdināta aplūkoja sevi. Meitenei nebija itin nekā, ko dot. Viņai mugurā bija krekliņš un šorti un uz muguras uzsiets grozs. Nopētot savu ķermeni, viņa pirmo reizi pamanīja skrāpējumus, zilumus un brūces, kas bija iegūti, kāpjot kalnā. Iespējams, vienīgā vērtīgā lieta, kas meitenei piederēja, bija asinis dzīvības ener­ģija, kas viņai bija ļāvusi līdz šejienei nokļūt. Viņa pa­lieca uz priekšu savu sāpošo ķermeni, lai asins tecētu ligzdā. Uz pūkainajām spalviņām nopilēja dažas sarka­nas lāses. Liecoties viņa sajuta pret krūtīm atsitamies talismanu un uzreiz saprata, ka tā arī bija īstā maksa par kristāla olām. Meitene brīdi šaubījās. Atstāt to šeit nozīmētu atteikties no maģiskās aizsardzības, kas pie­mita grebtajam kaulam šamaņa dāvanai. Nadjai nekad nebija piederējis nekas tik brīnumains kā šis amulets, viņai tas nozīmēja daudz vairāk nekā olas, kuru liet­derību meitene pat nespēja nojaust. Nē, viņa to nevarēja šeit atstāt.

Nogurusi meitene aizvēra acis, un tikmēr saule aiz mākoņiem lēnām mainīja krāsu. Uz mirkli Nadja atkal atgriezās brīnumainajā ayahuasca sapnī, ko bija redzē­jusi Mokaritas bērēs: viņa atkal bija baltās debesīs lido­jošs, vēja nests ērglis, viegls un varens. Gluži kā vīzijā viņa no augšas redzēja ligzdā spīdam olas un tikpat cieši kā toreiz bija pārliecināta: šīs olas spēj glābt miglāja ļaudis. Tad meitene dziļi nopūtās, atvēra acis, noņēma no kakla talismanu un nolika to ligzdā. Pēc tam Nadja pastiepa roku un pieskārās vienai no olām, kas tūdaļ pat sakustējās, un meitene to bez pūlēm varēja paņemt. Arī atlikušās divas bija iegūstamas tikpat viegli. Nadja rūpīgi ielika visus trīs dārgumus groziņā un sāka kāpt lejā pa jau zināmo ceļu. Caur mākoņiem vēl atspīdēja saules gaisma; meitene lēsa, ka lejupceļam jābūt ātrā­kam un ka galā viņa nokļūs vēl pirms tumsas, kā bija vēlējis Valimai.

16 Veselības ūdens

Kamēr Nadja Santosa kāpa tepui virsotnē, Aleksandrs Kolds pa šauru eju devās uz zemes klēpja pusi, uz no­slēgtu pasauli karstu, tumšu un nomācošu kā ļaunākie murgi. Ja viņam vismaz būtu baterija… Puisim nācās kustēties uz priekšu taustoties, reizēm arī rāpojot un lienot, turklāt pilnīgā tumsā. Viņa acis pie tumsas nepierada, jo tā bija pilnīgi melna. Viņš pastiepa roku un aptaustīja klinti, lai apjaustu tuneļa virzienu un platu­mu, pēc tam pavirzīja uz priekšu ķermeni, centimetru pa centimetram dodoties aizvien dziļāk. Jo tālāk, jo tunelis kļuva šaurāks, un puisis nodomāja, ka nespēs apgriezties, lai tiktu atpakaļ. Mazumiņš gaisa bija kļu­vis smacīgs un smirdīgs; Alekšu pārņēma sajūta, it kā viņš atrastos kapā. Šeit melnā jaguāra īpašības viņam nenieka nepalīdzēja; te bija nepieciešams cits totēma dzīvnieks, piemēram, kurmis, žurka vai tārps.

Puisis vairākas reizes apstājās un jau grasījās doties atpakaļ, iekams nav par vēlu, tomēr atmiņas par māti katru reizi lika viņam kustēties uz priekšu. Ar katru mirkli bailes krūtīs pieauga un briesmas šķita aizvien lielākas. Alekss atkal izdzirda kādas sirds pukstus, ko bija saklausījis, jau esot labirintā kopā ar Valimai. Viņa satrauktais prāts iztēlojās visvisādas briesmas, kas tepat vien gaidīja; ļaunākais būtu, ja viņš tiktu aprakts dzīvs šā dīvainā kalna iekšienē. Cik garš ir tunelis? Vai viņš nokļūs līdz galam vai pakritīs kaut kur pa ceļam? Vai tur vēl būs skābeklis, vai arī viņš noslāps?