Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Kādu brīdi Aleksandrs pārguris sakņupa un ievaidē­jās. Viņa muskuļi bija saspringti, deniņi pulsēja un visas maliņas sāpēja; puisis vairs nespēja domāt, tikai juta, ka bez gaisa viņa galva tūdaļ pārsprāgs. Vēl nekad mūžā viņš nebija izjutis tādas bailes, pat garajā iesvētīšanas naktī, ko pavadīja kopā ar indiāņiem, ne. Alekss mēģi­nāja atcerēties izjūtas, kad viņš virvē karājās Elkapitano kalnā, tomēr šīs lietas nebija salīdzināmas. Toreiz viņš atradās kalna virsotnē, turpretim tagad bija tā iekšienē. Toreiz līdzās stāvēja tēvs, bet nu viņš bija pilnīgi viens. Trīcošs un bezspēcīgs Alekss ļāvās izmisumam. Nemitīgā tumsa pārņēma puiša prātu, viņš nesaprata, uz kurieni doties, un pilnīgi satriekts klusībā piesauca nāvi. Un brīdī, kad Alekša gars jau taisījās viņu pamest, cauri bie­zajai tumsai līdz puiša smadzenēm izlauzās tēva balss, kas sākumā šķita gandrīz kā nedzirdams čuksts, bet pēc laiciņa skanēja jau daudz skaidrāk. Ko tēvs bija atkār­tojis tik daudzas reizes, mācot viņam rāpties klintīs? Mierīgi, Aleksandr, meklē smaguma centru sevī, tur ir tavs spēks. Elpo. Ieelpojot tu uzņem enerģiju, izelpojot tu atbrīvojies no spriedzes. Nedomā, paļaujies uz instinktu. Tieši to pašu viņš bija teicis arī Nadjai, kad viņi kāpa Pasaules Acī. Kā gan viņš to varēja aizmirst?

Alekss koncentrējās uz elpošanu: ieelpot enerģiju, nedomājot par skābekļa trūkumu, un izelpot bailes, at­slābināties, pārvarēt sliktās domas, jo tās paralizē. "Es to varu, es to varu…" viņš atkārtoja. Pamazām Alekss atkal atgriezās savā ķermenī. Viņš iztēlojās kāju pirk­stus un citu pēc cita atslābināja tos, pēc tam kājas, ceļ­galus, gurnus, muguru, rokas līdz pat pirkstu galiņiem, pakausi, žokli, plakstiņus. Nu jau varēja elpot labāk, un puisis pārstāja šņukstēt. Viņš iegremdējās savā centrā, sarkanā un vibrējošā vietā kaut kur nabas augstumā. Viņš dzirdēja savus sirdspukstus. Sajuta ādas kņudēšanu, tad arī siltumu plūstam pa vēnām, un beidzot ķermenī atgriezās spēks, maņas un saprāts.

Aleksandrs Kolds atviegloti iekliedzās. Skaņa dažus mirkļus kavējās, tad atsitās pret kaut ko un atkal at­griezās. Puisis apjauta, ka tieši tā izmantojot skaņu tumsā pārvietojas sikspārņi. Viņš atkal iekliedzās un gaidīja, kad atskanēs atbalss, norādot viņam virzienu un attālumu, un nu Alekss varēja "dzirdēt ar sirdi", kā to tik daudzas reizes bija atkārtojusi Nadja. Viņš bija atklājis paņēmienu, kā tumsā virzīties uz priekšu.

Atlikušo ceļu pa tuneli Alekss veica pusnemaņā: ķer­menis kustējās pats, it kā zinātu, kurp iet. Reizi pa rei­zei puisis uz brīdi lika lietā arī savu loģisko domāšanu un kādā apziņas uzplaiksnījuma mirklī apjauta, ka šis ar nezināmām gāzēm pilnais gaiss droši vien ietekmējis viņa prāta darbību. Jau vēlāk viņam šķita, ka piedzīvo­tais ir tikai sapnis.

Kad likās, ka šaurā eja nekad nebeigsies, Alekss sa­dzirdēja ūdens šalkoņu. Tā atgādināja upes tecējumu, un silta gaisa plūsma sasniedza viņa nomocītās plaušas un atjaunoja spēkus. Viņš steidzās uz priekšu, un aiz kāda alas līkuma piķa melnajā tumsā puiša acis jau spēja ko samanīt. Gaisma, sākumā ļoti blāva, pamazām kļuva stiprāka. Cerību spārnots, viņš līda uz priekšu un manīja, ka gaismas un gaisa kļūst arvien vairāk. Drīz vien Alekss atradās alā, kurai kaut kādā ziņā vajadzēja būt saistītai ar ārpasauli, jo tā bija izgaismota. Nāsīs cirtās dīvaina smarža, asa un šķebinoša, vienlaikus at­gādinot etiķi un vāzē sastāvējušās puķes. Alā slējās tie paši mirdzošie minerālu veidojumi, ko Alekss bija redzējis labirintā. Veidojumu šķautnes bija spožas kā spoguļi, un, daudzkārt pavairojoties, tajās atspīdēja vārā gaisma, kas spēja nokļūt līdz šejienei. Alekss atradās pie kāda neliela ezeriņa, kurā ieplūda ūdens, balts kā piens. Pēc līdzšinējās šaurības ezeriņš un baltā upīte Aleksam šķita skaistākais, ko viņš jebkad dzīvē redzējis. Vai šis varētu būt mūžīgās jaunības avots? No smaržas griezās galva, un puisis nodomāja, ka tā droši vien ir kāda gāze, kas nāk no zemes dzīlēm. Iespējams, ka pat toksiska un apdullinoša.