Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Pie kāda akmeņu nogruvuma taciņa pēkšņi beidzās. Alekss uzmanīgi skatījās apkārt, jo bija pārliecināts, ka tepat kaut kur jābūt iespējai ceļu turpināt. Nevarēja būt, ka taka tik spēji apraujas. Ja jau Valimai bija viņu sūtījis šai briesmīgajā ceļojumā kalna iekšienē, tad avots tiešām pastāvēja, vajadzēja tikai to atrast; tomēr varēja gadīties, ka viņš izvēlējies nepareizo ceļu un kādā alas līkumā bija vēl cits atzars. Iespējams, vajadzēja šķēr­sot pienaino ezeriņu, jo meitene varēja būt ne tikai vilinājums, lai viņu izklaidētu, bet arī ceļa rādītāja uz veselības avotu… Šaubas puiša galvā atbalsojās kā skaļi kliedzieni. Viņš pielika rokas pie deniņiem un mēģināja nomierināties, dziļi ieelpoja, kā to bija darījis alā, un centās saklausīt tēva tālo balsi, kas viņu vadīja. Man ir jākoncentrējas uz savu esības centru, kur mīt miers un spēks, viņš murmināja. Alekss nolēma nešķiest spēkus, domājot par iespējamām kļūdām, bet pievērsties šķērs­lim, kas atradās viņa priekšā. Iepriekšējā gada ziemā mamma bija lūgusi pārnest lielu kaudzi malkas no pa­galma uz garāžas aizmuguri. Kad Alekss iebilda, ka to nespētu izdarīt pat Herkuless, mamma viņam parādīja lielisku veidu, kā darbu paveikt: pa vienai pagalei vien.

Alekss sāka novākt akmeņus vispirms oļus, tad vi­dēji lielus klints gabalus, kas bija viegli izkustināmi, un visbeidzot lielos bluķus. Tas bija lēns un smags darbs, tomēr pēc kāda laika skatienam pavērās neregulāras formas caurums. Sejā iesitās silta tvaika strūkla, it kā viņš būtu attaisījis cepeškrāsns durvis, un karstums atturēja doties tālāk. Alekss nogaidīja, nezinādams, ko tagad darīt, bet no cauruma tikmēr plūda ārā gaiss. Puisis neko nesaprata no raktuvēm, tomēr bija lasījis, ka tur mēdz notikt gāzes noplūdes, un tādā gadījumā viņam tagad ir beigas. Tomēr pēc pāris minūtēm Alekss manīja, ka gaisa strāva kļūst arvien vājāka, it kā būtu bijusi zem spiediena, līdz izzuda pavisam. Vēl brītiņu nogaidījis, viņš caurumā iebāza galvu.

Tur puisis ieraudzīja alu. Tās centrā atradās dziļa aka, no kuras augšup cēlās tvaika mākoņi un sārta gaisma. Varēja dzirdēt klusu sprādzienu troksni, it kā tur virstu un burbuļotu kas biezs. Nevajadzēja nemaz pieiet tuvāk, lai saprastu, ka tā ir verdoša lava, iespējams, pēdējās paliekas no sensenā un kādreiz aktīvā vulkāna. Alekss taču atradās pašā krātera sirdī. Puisis apsvēra iespēju, ka tvaiks varētu būt indīgs, tomēr sliktu smaku neva­rēja just, tāpēc viņš nolēma doties dziļāk alā. Izspraucies pa caurumu, Alekss nokļuva uz siltas akmens grīdas. Viņš uzmanīgi paspēra soli, tad vēl vienu un nolēma izpētīt apkārtni. Karstums bija trakāks nekā saunā, un drīz vien puisis bija nosvīdis cauri slapjš, tomēr gaisa bija pietiekami daudz, lai elpotu. Viņš novilka kreklu un apsēja to ap muti un degunu. Acis asaroja. Alekss saprata, ka uz priekšu jāvirzās ļoti piesardzīgi, lai ne­iekristu akā.

Plašajai alai bija neregulāra forma, uguns apakšā meta uz sienām sarkanīgu un mirgojošu gaismu. Pa labi no Alekša atradās vēl viena ala, un puisis taustoties tajā iegāja. Šī telpa bija daudz tumšāka nekā pirmā, jo gaisma šeit vairs neiespīdēja. Arī temperatūra bija daudz ciešamāka, iespējams tāpēc, ka pa kādu plaisu ieplūda svaigs gaiss. Alekss jau bija tuvu pilnīgam spēku izsīkumam, nosvīdis, izslāpis un pilnīgi pārliecināts, ka viņam nepietiks spēka, lai veiktu garo atpakaļceļu. Kur gan atradās meklētais avots?

Pēkšņi viņš sajuta spēcīgu vēja pūsmu, kurai tūdaļ sekoja šausmīga vibrācija, kas atbalsojās visos puiša nervu galos, it kā viņš būtu nokļuvis milzīgu metāla bungu iekšienē. Viņš instinktīvi aizspieda ausis, tomēr tas nebija troksnis, bet gan neizturami spēcīga enerģija, no kuras nekādi nebija iespējams izvairīties. Alekss pa­griezās, lai redzētu, no kurienes tā nāca. Un tad viņš ieraudzīja gigantisku sikspārni. Ja tas izplestu spārnus, tad no viena spārna gala līdz otram droši vien būtu kādi pieci metri. Dzīvnieka žurkas ķermenis bija divas reizes lielāks nekā Alekša suns Pončo, un milzīgajā galvā ple­tās mute, pilna ar gariem plēsoņas zobiem. Sikspārnis nebija melns, bet gan pilnīgi balts tas bija albīns.

Pārbiedētais Alekss saprata, ka šis dzīvnieks, gluži tāpat kā briesmoņi, ir pēdējais tā laikmeta pārstāvis, kad tūkstošiem un tūkstošiem gadu tālā senatnē pirmās cilvēciskās būtnes pacēla skatienu no zemes, lai pār­steigumā pavērtos zvaigznēs. Dzīvnieka aklums nekādi nebija Alekša priekšrocība, jo šī vibrācija bija sikspārņa izlūksistēma: vampīrs pilnīgi precīzi zināja, kur un kādā pozā atrodas iebrucējs. Atkal sacēlās vējš: gatavi uzbru­kumam, sakustējās dzīvnieka spārni. Vai šis bija indiāņu Rahakanariva, briesmīgais asinssūcējs putns?