Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Atpakaļceļu puisis veica daudz ātrāk, jo tas jau bija pazīstams. Viņam neuzmācās kārdinājums salasīt dārg­akmeņus, un, ejot garām piena ezeriņam, kur gaidīja Sesilijas Bārnsas atspulgs, puisis aizklāja degunu, lai pasargātos no smaržīgās gāzes, kas aptumšoja prātu, un arī šeit viņš lieki nekavējās. Visgrūtāk bija iespraukties šaurajā tunelī, pa kuru viņš bija nokļuvis pazemē, jo šoreiz bija jācenšas noturēt ķirbi vertikāli, lai ūdens neizlītu. Trauku gan varēja aizsiet ar striķa galu un ādu, tomēr šis vāks nebija hermētisks, un Alekss nevēlējās zaudēt ne pilīti brīnišķā veselības ūdens. Šaurā eja, kaut arī nomācoša un tumša, vairs nešķita tik šausmīga, jo puisis zināja, ka tās galā viņu gaida gaisma un gaiss.

Mākoņu klājienā, kas aizsedza tepui krātera muti, atspīdēja pēdējie saules stari, iekrāsojot to sārtenu no tumši sarkana līdz pat zeltainam. Kad Nadja Santosa un Aleksandrs Kolds atgriezās, sešas mēnesnīcas sāka iz­zust dīvainajā tepui debesjumā. Valimai kopā ar Borobu viņus sagaidīja zelta pilsētā iepretī briesmoņu pado­mes pulcēšanās vietai. Tiklīdz pērtiķītis ieraudzīja saim­nieci, tā atvieglots metās viņai pretī un uzkārās kaklā. Jaunieši bija pagalam pārguruši, ķermeni klāja nobrāzumi un brūces, tomēr abi atnesa dārgumus, pēc kuriem bija devušies. Vecais burvis neizrādīja pārsteigumu, viņš jauniešus sagaidīja ar tādu pašu mieru kā citkārt un norādīja, ka pienācis brīdis, lai dotos prom. Vairs nebija laika atpūsties, pa nakti viņiem vajadzēja iziet cauri kalna iekšienei un nokļūt līdz Pasaules Acij.

-    Man bija jāatstāj talismans, apjukusī Nadja drau­gam pastāstīja.

-    Un man flauta, viņš atbildēja.

-    Tu vari dabūt citu. Mūziku radi tu, nevis flauta, Nadja sacīja.

-    Arī talismana spējas ir tevī pašā, Alekss mierināja draudzeni.

Valimai rūpīgi apskatīja trīs olas un paošņāja ūdeni no ķirbja. Viņš visu darīja ļoti mierīgi. Pēc tam burvis atsēja kādu no ādas maisiņiem, kas karājās viņam pie nūjas, un pasniedza to Aleksam. Vīrs paskaidroja: lai māte atveseļotos, lapas jāsamaļ un jāsajauc ar šo ūdeni. Puisis ar asarām acīs pakāra maisiņu kaklā. Tad Valimai kādu brīdi kratīja kvarca cilindru Aleksam virs galvas, pūta dvašu puisim krūtīs, deniņos un mugurā un ar savu spieķi pieskārās viņam pie rokām un kājām.

-    Ja tu nebūtu nahab, tu kļūtu par manu pēcteci, tu esi dzimis ar samaņa dvēseli. Tev ir spējas ārstēt, lieto tās prātīgi, viņš noteica.

-    Vai tas nozīmē, ka ar šo ūdeni un lapām māti varu izārstēt?

-    Tā var būt un var arī nebūt…

Alekss saprata, ka viņa cerībām nav nekāda loģiska pamata un jāuzticas nevis ķirbim ar ūdeni un žāvētām lapām, ko Amazones džungļu vidū saņēmis no kaila sirmgalvja, bet gan Teksasas klīnikas modernajām ārstē­šanas metodēm. Tomēr šai ceļojumā puisis bija iemācī­jies ticēt brīnumiem. Pastāvēja arī pārdabiskas spējas un citas dimensijas, piemēram, šis aizvēsturisko būtņu apdzīvotais tepui. Tiesa, gandrīz visu bija iespējams ra­cionāli izskaidrot, pat briesmoņus, tomēr Alekss nevēlē­jās to darīt un gluži vienkārši ļāvās brīnuma gaidām.

Dievu padome bija pieņēmusi ienācēju jauniešu un burvja Valimai brīdinājumus. Viņi vairs nedosies noga­lināt nahab, jo tas bija bezjēdzīgi ienācēju bija tikpat daudz, cik skudru, un beigto vietā vienmēr atnāks citi. Briesmoņi turpinās dzīvot svētajā kalnā, kur vismaz pašlaik ir drošībā.

Nadja un Alekss ar skumjām atvadījās no lielajiem sliņķiem. Labākajā gadījumā, ja viss izdosies, kā cerēts, ieeju tepui labirintā tā arī neviens neuzies un helikop­teri šeit nekad nenolaidīsies. Ja paveiksies, briesmoņi nodzīvos vēl vienu gadsimtu, iekams cilvēku ziņkārība sasniegs pēdējo aizvēsturisko laiku slēptuvi. Ja tā tomēr nenotiks, jaunieši cerēja, ka vismaz zinātnieki aizsargās šīs brīnumainās būtnes, pirms laimes meklētāju alkatība tās nolemj iznīcībai. Katrā ziņā abi jaunieši briesmoņus nekad vairs neredzēs.

Kad viņi devās uz pirmajām labirinta alām, jau sa­tumsa un vienīgais gaismas avots bija Valimai gumijotā lāpa. Ilgi nekavējoties, viņi izgāja cauri sarežģītajam tuneļu tīklam, ko šamanis zināja no galvas. Nevienu reizi viņi neatdūrās strupceļā, nekad viņiem nevajadzēja griezties atpakaļ vai vēlreiz mērot to pašu ceļa gabalu, jo labirinta karte burvim bija ierakstīta prātā. Alekss atteicās no vēlmes atcerēties visus pagriezienus. Pat ja viņš tos atminētos un varētu uzzīmēt uz papīra, puisim nebija nekādu atskaites punktu, tāpēc viņš tik un tā šeit nevarētu orientēties.