Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Neieslīgstot detaļās un nesakot, pa kurieni viņi kāpa augšup, Alekss īsos vārdos pastāstīja par piedzīvojumu ar miglāja ļaudīm. Tāpat viņš neko neminēja par ceļoju­mu uz svēto tepui kalnu. Puisim šķita, ka viņš neizpauž nekādu noslēpumu, jo nahab jau zināja par cilts pastā­vēšanu. Bija acīm redzams, ka indiāņi pametuši ciematu tikai pāris stundu iepriekš: manioka bija salikta grozos, nelielo ugunskuru vietās ogles joprojām bija siltas, jēlo gaļu vecpuišu mītnē apsēda mušas un apkārt klīda arī daži mājdzīvnieki. Zaldāti ar mačetēm bija nogalinājuši pieradinātās boa čūskas, un to izkropļotie ķermeņi saulē lēnām trūdēja.

-    Kur ir indiāņi? Mauro Karijass jautāja.

-    Viņi aizgāja tālu prom, Nadja noteica.

-    Nedomāju gan, ka ar sievietēm, bērniem un vecī­šiem viņi būtu devušies tālumā. Viņi nevar tā pazust, neatstājot nekādas pēdas.

-    Vini ir neredzami.

-    Tagad parunāsim nopietni, meitiņ! Karijass iz­saucās.

-    Es vienmēr runāju nopietni.

-    Vai tu apgalvo, ka šie cilvēki lido kā raganas?

-    Nelido vis, bet skrien gan ļoti ātri, meitene pa­skaidroja.

-    Tu runā šai indiāņu valodā, skaistulīt?

-    Mani sauc Nadja Santosa.

-    Labi, Nadja Santosa, tu vari ar viņiem saprasties, vai ne? Karijass uzstāja.

-Jā.

Daktere Omaira Torresa iejaucās, lai pastāstītu, ka šīs cilts indiāņus nepieciešams vakcinēt. Ciems jau bija atklāts, un tagad indiāņi vairs nevarēja izvairīties no saskares ar ienācējiem.

-    Tu zini, Nadja, ka mēs pat negribot varam aplipi­nāt viņus ar nāvējošām slimībām. Pāris mēnešu laikā veselas ciltis ir izmirušas no parastas saaukstēšanās. Visbriesmīgākās ir masalas. Man ir vakcīnas, un nabaga indiāņus es varu vakcinēt. Tā viņi būs pasargāti. Vai tu vari man palīdzēt? skaistā sieviete lūdza.

-    Es mēģināšu, meitene apsolīja.

-    Kā tu sazināsies ar cilti?

-    To es vēl nezinu, man jāpadomā.

Aleksandrs Kolds ielēja veselības ūdeni pudelē ar hermētisku korķi un uzmanīgi ielika trauku somā. To redzot, vecmāmiņa vēlējās zināt, ko mazdēls dara.

-    Tas ir ūdens, kas palīdzēs izveseļoties mammai, viņš teica. Es uzgāju mūžīgās jaunības avotu, to pašu, Keita, ko visi citi meklējuši gadsimtiem ilgi. Mamma

noteikti izveseļosies.

»

Pirmo reizi, kopš Alekss spēja atcerēties, vecmāmiņa viņu samīļoja. Puisis sajuta pieskārāmies viņas kalsnās un muskuļotās rokas, pīpes tabakas smaržu, biezos, ar šķērēm apgrieztos matus, sauso un aso ādu; beidzot Alekss izdzirda, ka vecmāmiņa savā piesmakušajā balsī izrunā viņa vārdu. Tiklīdz Keita Kolda aptvēra, ko dara, viņa asi atrāvās un pabīdīja mazdēlu uz galda pusi, kur viņu jau gaidīja Nadja. Abi izsalkušie un nogurušie jau­nieši metās virsū pupiņām, rīsiem, maniokas plāceņiem un apdegušām, asakainām zivīm. Alekss ēda kā zvērs, un Keita Kolda, kura labi zināja mazdēla izvēlību ēdienu ziņā, tikai pārsteigta noskatījās.

Paēduši abi draugi ilgi peldējās upē. Viņi zināja, ka apkārt ir neredzamie indiāņi, kuri no biežņas seko kat­rai nahab kustībai. Kamēr jaunieši šķaidījās ar ūdeni, viņi juta indiāņu skatienus tikpat cieši, it kā tie būtu pieskārieni. Nadja un Alekss nosprieda, ka miglāja ļau­dis viņiem netuvojas, jo apkārt ir daudz nepazīstamo un tepat stāv arī helikopteri, kurus indiāņi bija redzējuši gaisā, bet nekad tik tuvu. Jaunieši mēģināja nedaudz attālināties ja viņi būtu divi vien, varbūt miglāja ļau­dis parādītos, tomēr ciematā valdīja tik dzīva rosība, ka nebija iespējams to atstāt, nepiesaistot uzmanību. Par laimi, zaldāti neuzdrošinājās spert ne soli ārpus apmet­nes, jo stāsti par briesmoņiem un veids, kādā tika nogalēts viens no viņu kolēģiem, šiem vīriem izraisīja nepār­varamas bailes. Iepriekš neviens zaldāts nebija spēris kāju Pasaules Acī, un apkārt klīda nostāsti par gariem un dēmoniem, kas mīt šai apvidū. Kareivji mazāk bijās no indiāņiem, jo uzticējās saviem šaujamieročiem un arī viņu dzīslās ritēja indiāņu asinis.

Kad satumsa, visi, izņemot maiņas sargus, sasēdās ap ugunskuriem, lai uzsmēķētu un iedzertu. Gaisotne bija nomācoša, un kāds palūdza mazliet mūzikas gara­stāvokļa uzlabošanai. Aleksam nācās atzīt, ka ir pazau­dējis Džozefa Kolda slaveno flautu, tomēr viņš nevarēja paskaidrot, kā tas noticis, nepieminot ceļojumu tepui iekšienē. Vecmāmiņa viņam uzmeta iznīcinošu skatienu, tomēr neko neteica, jo nojauta, ka mazdēls daudz ko slēpj. Kāds zaldāts izvilka mutes harmonikas un nospē­lēja pāris populāras melodijas, tomēr viņa labie nodomi neko daudz nedeva. Tagad bailes bija pārņēmušas visus.