Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Valimai paskaidroja jauniešiem, ka paslēpsies un nogaidīs starp kokiem, lai redzētu, kas notiek ciemā. Apmaiņā pret brīnumainajām zālēm, kas palīdzēs mātei atgūt veselību, Alekss vēlējās burvim ko uzdāvināt un iedeva viņam savu Šveices armijas nazi. Indiānis paņē­ma šo sarkano metāla priekšmetu, sajuta tā svaru un dī­vaino formu, nemaz nenojaušot, kam tas domāts. Alekss citu pēc cita atvēra asmeņus, pinceti, šķēres, korķviļķi, skrūvgriezi, līdz priekšmets pārvērtās par mirdzošu ezi. Puisis parādīja šamanim, kā var izmantot katru daļu un kā tās visas var atvērt un aizvērt.

Valimai pateicās par dāvanu, tomēr, nepazīstot me­tālu, viņš bija dzīvojis vairāk nekā simts gadu un vien­kārši jutās par vecu, lai apgūtu nahab trikus; bet burvis nevēlējās būt nepateicīgs, tāpēc pakāra Šveices armijas nazi kaklā līdzās dzīvnieku zobu kaklarotām un citiem amuletiem. Pēc tam atgādināja Nadjai pūces kliedzienu, kas viņiem kalpoja, lai sazinātos. Meitene iedeva veca­jam vīram groziņu ar trim kristāla olām, jo uzskatīja, ka viņa rokās tās būs lielākā drošībā. Nadja nevēlējās parādīties ienācējiem, nesot rokās olas, jo tās piederēja miglāja ļaudīm. Ceļabiedri atvadījās, un jau pēc mirkļa

Valimai pazuda starp augiem, it kā viņa te nemaz ne­būtu bijis.

Nadja un Alekss uzmanīgi tuvojās vietai, kur bija nolaidušies trokšņa un vēja putni, kā helikopterus sauca indiāņi. Viņi slēpās aiz kokiem, no kurienes va­rēja skatīties un paši palikt nepamanīti, tomēr jaunieši atradās pārāk tālu, lai visu varētu skaidri sadzirdēt. Tapiravateri pašā vidū bija nolaidušies trokšņa un vēja putni, turklāt tur bija trīs teltis, liela nojume un pat viena petrolejas krāsniņa. Tur bija novilkta arī stieple, uz kuras karājās dāvanas indiāņu pievilināšanai: naži, katliņi, cirvji un citi metāla un alumīnija priekšmeti, kas atstaroja saules gaismu. Draugi redzēja arī vairākus bruņotus un ļoti tramīgus kareivjus, tomēr te nebija ne miņas no indiāņiem. Miglāja ļaudis bija izgaisuši, kā viņi vienmēr darīja bīstamos brīžos. Šī stratēģija ciltij bija lieliski palīdzējusi, jo citas indiāņu ciltis, kas sastapās ar nahab, tika iznīcinātas vai asimilētas. Tie, kas iekļā­vās civilizācijā, kļuva par ubagiem, zaudēju savu karo­tāja pašcieņu un dzīvoja kā žurkas. Tieši tādēļ virsaitis Mokarita nekad neļāva savai ciltij tuvoties nahab, ne arī ņemt viņu dāvanas, viņš uzskatīja, ka apmaiņā pret mačeti vai cepuri cilts uz visiem laikiem varētu aizmirst savas saknes, valodu un dievus.

Jaunieši prātoja, ko gan vēlas šie zaldāti. Ja viņi bija daļa no plāna, lai iznīdētu indiāņus no Pasaules Acs, labāk bija netuvoties. Abi draugi joprojām atcerējās ik vārdu no sarunas, ko Santamaria de la Ljuvijā bija dzirdējuši starp kapteini Ariosto un Mauro Karijasu. Jaunieši saprata, ka, iejaucoties notikumu gaitā, viņi var pakļaut briesmām savu dzīvību.

Kā tas mēdza notikt divas vai trīs reizes dienā, sāka līt. Tās bija pēkšņas, īsas un spēcīgas lietusgāzes, kas vienā mirklī samērcēja itin visu, drīz vien beidzās un padarīja apkārtni svaigu un tīru. No sava slēpņa starp kokiem abi draugi nu jau gandrīz stundu novēroja ap­metni, kad pamanīja ciematam tuvojamies trīs cilvēkus, kas acīmredzot bija devušies izpētīt džungļus un tagad atgriezās skriešus, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Par spīti diezgan lielajam attālumam, jaunieši tos uzreiz pazina: tur bija Keita Kolda, Sesars Santoss un fotogrāfs Timotijs Brūss. Nadja un Alekss atviegloti nopūtās: tas nozīmēja, ka profesors Leblāns un daktere Omaira Torresa arī bija kaut kur tepat tuvumā. Viņu klātbūtne ciemā atturēja kapteini Ariosto un Mauro Karijasu lie­tot ieročus, lai atbrīvotos no indiāņiem vai arī no abiem jauniešiem.

Draugi pameta slēptuvi un uzmanīgi tuvojās Tapiravateri, tomēr pēc brīža viņus jau pamanīja sargi un apkārt pulcējās cilvēki. Keitas Koldas prieka kliedzienu, atkal ieraugot mazdēlu, varēja salīdzināt tikai ar Sesara Santosa skaļo izsaucienu, ieraugot savu meitu. Abi divi metās pretī pārgurušajiem jauniešiem, kuru netīro ķer­meni klāja nobrāzumi, sīkas brūces un skrandains ap­ģērbs. Turklāt ar indiāņu matu griezumu Alekss izska­tījās citāds, viņam bija skūts galvvidus, kur skatienam pavērās garens, ar kreveli klāts ievainojums. Santoss pacēla Nadju savās spēcīgajās rokās un apkampa ar tādu spēku, ka gandrīz salauza Borobam ribas. Turpretim Keita Kolda spēja apvaldīt prieka un atvieglojuma vilni; tiklīdz mazdēls bija rokas stiepiena attālumā, viņa iecirta tam pamatīgu pļauku.

-    Tas, Aleksandr, par bailēm, ko mēs tevis dēļ pār­dzīvojām. Nākamreiz, kad tu pazudīsi man no acīm, es tevi nobeigšu, sacīja vecmāmiņa. Par atbildi Alekss viņu apskāva.

Tūdaļ pat ieradās arī pārējie: Mauro Karijass, kaptei­nis Ariosto, daktere Omaira Torresa un neaprakstāmais profesors Leblāns, kuru viscaur bija sadzēlušas bites. Indiānis Karakave, drūms kā vienmēr, neizrādīja ne mazāko pārsteigumu, atkal ieraugot jauniešus.

-    Kā jūs līdz šejienei tikāt? Šeit iespējams nokļūt tikai ar helikopteru, kapteinis Ariosto jautāja.