Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Savukārt Aleksandrs Kolds devās pie miera zem kla­jas debess izkārtā guļamtīklā, nedaudz atstatu no pārē­jiem. Puisis cerēja, ka pa nakti indiāņi mēģinās ar viņu sazināties, tomēr pēc neilga brīža jau gulēja dziļā miegā. Alekss sapņoja par melno jaguāru. Tikšanās ar totēma dzīvnieku bija tik skaidra un reāla, ka nākamajā dienā viņš īsti nevarēja pateikt, vai tā notikusi sapnī vai īste­nībā. Sapnī puisis piecēlās no sava tīkla un uzmanīgi, sargu nepamanīts, atstāja nometni. Ieejot mežā, kur vairs nesniedzās ugunskuru un petrolejas lampu gais­ma, viņš uz milzīga kastaņkoka resnā zara ieraudzīja tupam melnu dzīvnieku. Tā aste kustējās gaisā, acis nakts tumsā spīdēja kā divi spoži topāzi tieši tāpat kā vīzijā pēc Valimai maģiskā dzēriena baudīšanas. Ar zo­biem un nagiem plēsoņa varēja uzšķērst pat krokodilu, viņš varēja skriet kā vējš, viņa spēks un drosme varēja stāties pretī jebkuram naidniekam. Tas bija brīnišķīgs dzīvnieks, zvēru karalis, Tēva Saules dēls, Amerikas mitoloģijas princis. Sapnī puisis apstājās dažus soļus no jaguāra un tieši tāpat kā pirmajā tikšanās reizē Mauro Karijasa pagalmā dzirdēja, ka tas savā dobjajā balsi sauc vinu vārdā: Aleksandr… Aleksandr… Šī balss Alekša smadzenēs sitās kā milzīga bronzas gonga skaņas, vēl­reiz un vēlreiz atkārtojot viņa vārdu. Ko gan nozīmēja šis sapnis? Ko melnais jaguārs viņam vēlējās pateikt?

Alekss pamodās, kad nometnē visi jau bija piecēlu­šies. Iepriekšējā naktī redzētais sapnis viņu satrauca, bija skaidrs, ka tam ir kāda nozīme, tomēr puisis ne­spēja to atminēt. Vienīgais, ko jaguārs izteica, bija viņa vārds Aleksandrs. Neko vairāk. Tuvojās vecmāmiņa ar kafijas un iebiezināta piena tasi. Tas bija kaut kas, ko Alekss agrāk nekad nebūtu pat pagaršojis, tomēr tagad tās šķita gardas brokastis. Jūtu uzplūdā puisis viņai pastāstīja savu sapni.

-    Ļaužu aizstāvis, vecmāmiņa teica.

-Ko?

-    To nozīmē tavs vārds. Aleksandrs ir grieķu vārds, kas nozīmē aizstāvis.

-    Keita, kādēļ man ielika šo vārdu?

-    Manis dēļ. Tavi vecāki vēlējās tevi saukt par Džozefu kā vectētiņu, bet es uzstāju uz Aleksandru kā Aleksandrs Lielais, izcilais antīkās pasaules karavado­nis. Tad mēs metām monētu un es vinnēju. Tāpēc tevi tā sauc, Keita paskaidroja.

-    Kā gan tev ienāca prātā, ka mani vajadzētu tā saukt?

-Aleksandr, šai pasaulē ir daudz nelaimīgo un cēlu

lietu, ko aizstāvēt. Labs karotāja vārds palīdz cīnīties par taisnību.

-   Ar mani, Keita, tev būs jāpiedzīvo sakāve. Es nees­mu nekāds varonis.

To mes vēl redzēsim, viņa noteica un pasniedza puisim kafijas tasi.

Sajūta, ka viņus vēro simtiem acu pāru, visus nomet­nes iedzīvotājus padarīja nervozus. Pirms pāris gadiem dažus valdības darbiniekus, kas bija sūtīti palīdzēt in­diāņiem, nogalināja tās pašas ciltis, kuras viņi grasījās aizsargāt. Reizēm pirmā saskarsme bija sirsnīga, viņi apmainījās ar dāvanām un ēdienu, tomēr indiāņi pēk­šņi varēja paķert ieročus un, par pārsteigumu viesiem, mesties uzbrukumā. Indiāņi bija neaprēķināmi un ciet­sirdīgi, sacīja kapteinis Ariosto, kurš pilnīgi piekrita Leblāna teorijām. Tieši tādēļ viņi tagad nevarēja atcelt sardzi, jo nemitīgi vajadzēja uzmanīties. Nadja iejaucās un teica, ka miglāja ļaudis ir citādi, tomēr neviens viņai nepievērsa uzmanību.

Daktere Omaira Torresa paskaidroja, ka pēdējos des­mit gadus kā ārste bija saskārusies tikai ar miermīlīgām ciltīm; tomēr viņa neko nebija dzirdējusi par indiāņiem, kurus Nadja sauca par miglāja ļaudīm. Lai vai kā, dak­tere cerēja uz lielāku veiksmi nekā iepriekš un uz iespēju vakcinēt indiāņus, pirms viņi ir inficējušies. Viņa atzina, ka vakcīnas vairākkārt lietotas pārāk vēlu. Lai arī jau saņēmuši injekciju, dažas dienas vēlāk indiāņi tik un tā bija saslimuši un simtiem vien gājuši bojā.