Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Keita Kolda paveda jauniešus maliņā, lai pastāstītu par notikumiem viņu prombūtnes laikā kopš brīža, kad viņus aizveda indiāņi. Kad ekspedīcijas dalībnieki aptvēra, ka Nadja un Alekss ir pazuduši, viņi tūdaļ pat sāka meklēšanu un, spīdinot laternas, staigāja pa džun­gļiem, meklējot jauniešus gandrīz visu nakti. Leblāns izpelnījās vispārēju sašutumu ar vēl vienu no savām sla­venajām prognozēm: jauniešus bija nolaupījuši indiāņi un šobrīd, ceptus uz iesma, droši vien jau ēda gardām mutēm. Profesors izmantoja gadījumu, lai pastāstītu, ka Kārību jūras salu indiāņi gūstekņiem, vēl dzīviem esot, nogrieza pa gabalam miesas, lai to aprītu. Tiesa, Leblāns atzina, ka viņi pašlaik neatrodas starp Kārību baseina indiāņiem, kurus civilizēja un iznīcināja vairāk nekā pirms simt gadiem, tomēr nekad nevar zināt, cik tālu sniedzas kultūras ietekme. Sesars Santoss jau gra­sījās antropologam mesties virsū ar dūrēm.

Nākamās dienas pēcpusdienā beidzot parādījās ilgi gaidītie helikopteri. Laiva ar nelaimīgo Džoelu Gonsalesu bez starpgadījumiem bija nokļuvusi līdz Santamaria de la Ljuvijai, kur slimnīcas mūķenes uzņēmās vājinieku aprūpēt. Indiāņu gids Matuve uzstāja, ka viņa palīdzība ir nepieciešama, un pats lidoja helikopterā, ar kuru ce­ļoja arī kapteinis Ariosto. Lai arī Matuve nekad nebija lidojis, viņa spējas bija tik izcilas, ka indiānis bez pūlēm orientējās bezgalīgajā džungļu zaļumā un precīzi norā­dīja vietu, kur gaidīja International Geographic ekspe­dīcijas dalībnieki. Tiklīdz helikopteri bija nolaidušies, Keita Kolda piespieda militāristu pa radio izsaukt pa­pildspēkus, lai organizētu pazudušo jauniešu meklēšanu.

Šai brīdī Sesars Santoss pārtrauca rakstnieci, lai pie­bilstu, ka viņa bija piedraudējusi ar presi, Savienoto Valstu vēstniecību un pat Cilāja vien kapteinim Ariosto ienāktu prāta nesadarboties; tā viņi ieguva otru heli­kopteru, ar kuru ieradās pārējie zaldāti un arī Mauro Karijass. Keita bija apliecinājusi, ka nedomā doties prom no šejienes bez mazdēla, pat ja viņai nāktos kājām pār­staigāt visu Amazoni.

-     Tu tiešām tā teici, Keita? Alekss uzjautrināts jautāja.

-     Nejau tevis dēļ, Aleksandr. Tas bija principa jautā­jums, vecmāmiņa noņurdēja.

Tonakt vienā teltī iekārtojās Nadja Santosa, Keita Kolda un Omaira Torresa, otrā Ludoviks Leblāns un Timotijs Brūss. Mauro Karijass gulēja savā teltī, un pā­rējie ļaudis starp kokiem izkāra guļamtīklus. Visos čet­ros apmetnes stūros norīkoja sargus un atstāja iedegtas petrolejas lampas. Kaut arī neviens to neuzdrošinājās pateikt skaļi, visi cerēja, ka, šādi rīkojoties, briesmonis turēsies pa gabalu. Gaisma viņus padarīja indiāņiem viegli saredzamus, tomēr ciltis nekad neuzbruka tumsas aizsegā, jo baidījās no nakts dēmoniem, kas var izlauz­ties no cilvēku murgiem.

Nadja, kurai bija trausls miegs, nogulēja pāris stun­du, un pēc pusnakts meiteni pamodināja Keitas Koldas krākšana. Viņa palūkojās uz mierīgi guļošo dakteri, lika Borobam palikt savā vietā un klusi izslīdēja no telts. Viņa ļoti rūpīgi bija vērojusi miglāja ļaudis, jo vēlējās iemācīties kļūt neredzama, tādēļ Nadja zināja, ka ar ķermeņa maskēšanu vien nebija līdzēts, bija nepiecie­šama arī spēcīga vēlēšanās kļūt gaisīgam un izzust. Viņa koncentrējās, lai iegūtu spēju, kad bija iespējams atrasties tikai metra attālumā no otras personas un tomēr palikt neredzamam. Meitene zināja, kad viņai šo spēju bija izdevies sasniegt, jo viss ķermenis kļuva ļoti viegls un pārņēma sajūta, ka viņa izirst un izzūd. Tagad bija nepieciešams koncentrēties mērķim un neaizmirsties, neļaut, lai pieviļ nervi, jo šī bija vienīgā iespēja paslēpties un būt neredzamai. Izejot no telts, meitenei vajadzēja paiet garām apmetnes sargiem, tomēr viņa to darīja bez bailēm, pašas radītā dīvainā prāta lauka pasargāta.

Tiklīdz Nadja, mēnesgaismas apspīdēta, mežā jutās droša, viņa divas reizes iekliedzās kā pūce un nogaidīja. Brīdi vēlāk viņa juta Valimai klātbūtni. Meitene lūdza, lai burvis parunā ar miglāja ļaudīm un pārliecina tos atnākt uz apmetni un vakcinēties. Viņi nevarēja mūžīgi slēpties koku ēnā, Nadja teica, un, ja viņi mēģinās uzcelt jaunu ciematu, trokšņa un vēja putni to atklās atkal. Meitene apsolīja, ka uzmanīs Rahakanarivu un Jaguārs vadīs sarunas ar nahab. Viņa pastāstīja, ka draugam ir ļoti varena vecmāmiņa, tomēr nespēja izskaidrot ne rakstīšanas, ne preses nozīmi, tāpēc meitenei šķita, ka šamanis nesaprot, par ko īsti viņa runā, viņš nepazina rakstību un nekad nebija redzējis apdrukātu papīra lapu. Nadja tikai noteica, ka šī vecmāmiņa nahab pa­saulē pārvalda spēcīgu maģiju, par spīti tam, ka ar to neko nevar iesākt Pasaules Acī.