Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Ijomi un Tahama ilgi strīdējās par nahab un iespēju tiem tuvoties, kā bija ieteikuši Jaguārs un Ērgle. Ijomi domāja, ka cilts visu laiku nevar kā pērtiķi slēpties kokos: bija pienācis laiks apciemot nahab un pieņemt viņu dāvanas un vakcīnas, ja jau no tā nevarēja izvairī­ties. Tahama uzskatīja, ka labāk mirt cīņā; tomēr Ijomi bija virsaišu virsaite, un beigu beigās viņas viedoklis ņēma virsroku. Viņa nolēma, ka būs pirmā, kas tuvosies nahab, tādēļ ieradās apmetnē viena pati, greznojusies ar savu vienreizīgo dzelteno spalvu galvasrotu, lai pa­rādītu ienācējiem, kurš šeit ir galvenais. Tas, ka starp ienācējiem bija arī Jaguārs un Ērgle, viņu nomierināja. Viņi bija draugi un varēja tulkot, tāpēc tie netīrās lu­patās tērpušies nabadziņi viņas klātbūtnē nejutās tik apjukuši. Nahab viņu uzņēma labi, viņus, bez šaubām, iespaidoja virsaites majestātiskā stāja un lielais skaits krunku, kas apliecināja daudzus nodzīvotos gadus un zināšanas. Par spīti piedāvātajam ēdienam, vecajai sie­vietei nācās pieprasīt, lai ienācēji pamet Pasaules Aci, jo nahab klātbūtne indiāņus traucēja; tas arī bija viņas pēdējais vārds, pārrunām viņa nebija noskaņota. Ijomi majestātiski aizgāja, nesdama rokās trauciņu ar ku­kurūzu un gaļu un pārliecināta, ka viņas milzīgā paš­cieņa ir pamatīgi sabiedējusi nahab.

Ijomi veiksmīgā apciemojuma ietekmēti, arī pārējie cilts locekļi saņēma drosmi. Viņi atgriezās vietā, kur bija atradies ciemats un tagad mitinājās ienācēji, kuri acīmredzot nezināja pašu vienkāršāko piesardzības un laipnības likumu: bez uzaicinājuma nedrīkst apciemot nevienu shabono. Tur indiāņi redzēja lielos, spīdīgos putnus, teltis un dīvainos nahab, par kuriem bija dzir­dējuši daudz šausminošu stāstu. Šie ārzemnieki ar tik prastām manierēm bija pelnījuši kārtīgu rungas sitienu pa galvu, tomēr pēc Ijomi pavēles indiāņiem bija jā­bruņojas ar pacietību. Indiāņi pieņēma nahab ēdienu un dāvanas, lai viņus neaizvainotu, un pēc tam devās medībās, medus un augļu meklējumos, lai, kā pieklājas, varētu atlīdzināt saņemtās dāvanas.

Nākamajā dienā, kad Ijomi bija droša, ka Jaguārs un Ērgle joprojām atrodas nometnē, viņa ļāva ciltij atkal ierasties pie nahab un vakcinēties. Ne viņa pati, ne kāds cits vēlāk nespēja izskaidrot, kas todien īsti notika. Nebija skaidrs, kāpēc ienācēju bērni, kas tik ļoti bija uzstājuši uz nepieciešamību vakcinēties, pēkšņi aizlie­dza to darīt. Indiāņi dzirdēja nepazīstamu troksni, it kā īsus pērkona grāvienus. Viņi redzēja, kā no saplīsušajām pudelītēm izšaujas Rahakanariva un savā neredzamajā veidolā uzbrūk indiāņiem, kas tūdaļ pat saļima miruši, lai gan viņiem nebija pieskārusies ne bulta, ne runga. Cīņas karstumā pārējie metās bēgt, kā nu kurš prata, apjukuši un izbrīnīti. Vairs nevarēja saprast, kurš te bija draugs un kurš ienaidnieks.

Beidzot ieradās Valimai, lai viņiem visu paskaidrotu. Viņš teica, ka Jaguārs un Ērgle ir draugi un tiem vajag palīdzēt, bet visi pārējie var būt arī ienaidnieki. Burvis sacīja, ka Rahakanariva tagad staigā brīvā vaļā un var pieņemt jebkādu veidolu un bija nepieciešami ļoti spē­cīgi burvju vārdi, lai to aizdzītu atpakaļ uz garu valstī­bu. Valimai apgalvoja, ka tagad jālūdz dievu palīdzība, pasauca divus milzu sliņķus, kas joprojām nebija atgrie­zušies svētajā tepui kalnā un klīda ap Pasaules Aci, un naktī pavadīja viņus uz izpostīto ciematu. Briesmoņi nekad nebūtu labprātīgi tuvojušies indiāņu miteklim, viņi to nebija darījuši tūkstošiem gadu. Valimai vajadzē­ja viņiem izskaidrot, ka šis vairs nav miglāja ļaužu cie­mats, jo tagad te visu sabojājuši nahab un uz šīs zemes notikušas arī vairākas slepkavības. Tapiravateri tagad vajadzēja uzcelt citā Pasaules Acs vietā, tālu no šejie­nes, vietā, kur labi justos gan ļaudis, gan senču gari un dižciltīgo zemi nepiesārņotu ļaunums. Tad briesmoņi bija ar mieru apšļākt nahab apmetni un padarīt nekai­tīgus tiklab draugus, kā ienaidniekus.

Lai varētu tuvoties apmetnei, Tahamas vīriem bija vai­rākas stundas jānogaida, līdz smaka izvējojas. Pirmām kārtām viņi aiznesa mirušo indiāņu ķermeņus, lai saga­tavotu tos pienācīgai apbedīšanai, tad atgriezās pēc pā­rējiem un aizvilka prom visus, pat kapteiņa Ariosto līķi, kuru briesmoņa milzīgie nagi bija šausmīgi saplosījuši.

Cits pēc cita nahab pamodās. Viņi atradās džungļu vidū, uz zemes un tik apstulbuši, ka nevarēja atcerēties pat savu vārdu. Vēl mazāk viņi saprata, kā līdz šejienei nokļuvuši. Keita Kolda bija pirmā, kas rīkojās. Viņai nebija ne jausmas, kur viņa atradās, nedz arī, kas noticis ar apmetni, helikopteru, kapteini un pirmām kārtām ar mazdēlu. Sieviete atcerējās par zīdaini, sāka to meklēt, bet nevarēja atrast. Viņa sapurināja pārējos, kas pama­zām sāka lēnām mosties. Visiem šausmīgi sāpēja galva un locītavas, viņi vēma, klepoja, raudāja un jutās tā, it kā būtu sasisti, kaut gan nekādas vardarbības pēdas nemanīja.