Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Pielīmē to sev ar leikoplastu pie krūtīm ja to pa­zaudēsi, būsi pagalam.

-    Visvairāk man žēl flautas, Alekss noteica.

-    Būs vien jāatdod tev vectētiņa flauta. Gribēju to pa­turēt, līdz tev parādīsies kādas talanta pazīmes, tomēr šķiet, ka tai labāk būtu atrasties tavās rokās nekā mē­tāties kaut kur šeit, Keita nosprieda.

Viņa parakājās plauktos, kas klāja dzīvokļa sienas no grīdas līdz pat griestiem, un iedeva mazdēlam noputē­jušu melnu ādas futrāli.

-    Te būs, Aleksandr. Tavs vectēvs to lietoja četrdesmit gadus, sargā to.

Futrālī atradās Džozefa Kolda instruments. Pēc nāves kritiķi bija viņu nosaukuši par gadsimta slavenāko flautistu. "Būtu bijis labāk, ja viņi to pateiktu, kad nabaga

Džozefs vēl bija dzīvs," Keita noteica, lasot šo ziņu presē. Viņi jau trīsdesmit gadus bija šķīrušies, tomēr savā testamentā Džozefs Kolds bijušajai sievai novēlēja pusi sava īpašuma, tostarp arī flautu, ko viņa mazdēls tagad turēja rokās. Alekss ar bijību atvēra nobružāto ādas kastīti un noglāstīja flautu: tā bija brīnišķīga. Viņš uzmanīgi paņēma instrumentu un pielika to pie lūpām. Flauta skanēja tik skaisti, ka puisis jutās pārsteigts. Šis instruments skanēja pavisam citādi nekā tas, ko viņam bija nozagusi Morgana.

Keita Kolda deva mazdēlam laiku apskatīt instru­mentu un pateikties tik sirsnīgi, cik viņa pati vēlējās, bet tūdaļ arī pasniedza Aleksam nodzeltējušu grāmateli ar norautiem vākiem Veselības ceļvedis drošsirdīgiem ceļotājiem. Zēns uz labu laimi to atvēra un izlasīja par kādu nāvējošu slimību, ko var iegūt, ēdot senču sma­dzenes.

-    Es neēdu iekšējos orgānus, viņš sacīja.

-    Nekad nevar zināt, kas ir samalts kotletēs, vec­māmiņa atbildēja.

Alekss salēcās un neuzticīgi paskatījās uz ēdiena pa­liekām šķīvī. Ar Keitu Koldu bija jāuzmanās. Viņa bija bīstama vecmāmiņa.

-    Rīt tev būs jāvakcinējas pret pusduci tropisko slimī­bu. Ļauj man paskatīties uz tavu roku, ar infekciju tu nevari ceļot, viņa izrīkoja.

Vecmāmiņa bez liekām ceremonijām apskatīja ievai­nojumu un nosprieda, ka Džons to labi apstrādājis, tomēr drošības pēc izspieda uz brūces pustūbiņu de­zinficējošas ziedes un paziņoja, ka nākamajā dienā viņa pati izņems diegus. Tas ir ļoti vienkārši, viņa teica, to var izdarīt jebkurš. Alekss sarāvās. Vecmāmiņai bija slikta redze, un viņa nēsāja apaļas, sasprēgājušas bril­les, ko bija nopirkusi kādā Gvatemalas lietotu mantu tirdziņā. Apsaitējot roku, Keita Kolda pastāstīja, ka žurnāls International Geographic finansē ekspedīciju uz dziļiem Amazones džungļiem kaut kur starp Brazīliju un Venecuēlu, lai sameklētu milzīgu dzīvnieku, kas tur manīts jau vairākas reizes un, iespējams, ir humanoīds. Bija atrastas arī milzīgi lielas pēdas. Tie, kas bija gadī­jušies viņa tuvumā, apgalvoja, ka šis dzīvnieks vai šis primitīvais cilvēks esot lielāks par lāci, viņa rokas esot ļoti garas un ķermenis klāts ar melnām spalvām. Viņš bija džungļu biezoknī mītošs Himalaju jetija līdzinieks.

-    Tas varētu būt kāds pērtiķis… Alekss izmeta.

-    Tā spriedelē ne tu vien, vecmāmiņa viņu pār­trauca.

-    Bet nav taču nekādu pierādījumu, ka viņš patiešām eksistē… Alekss uzdrošinājās iebilst.

-    Mūsu rīcībā tiešām nav Briesmoņa dzimšanas ap­liecības, Aleksandr. Ā! Vēl kāds svarīgs sīkums: runā, ka viņš izdalot tik spēcīgu smaku, ka dzīvnieki un cilvēki viņa klātbūtnē zaudē samaņu un kustības spējas.

-   Ja jau ļaudis zaudē samaņu, tad neviens viņu nav redzējis.

-    Tieši tā, tomēr pēc pēdām ir skaidrs, ka viņš staigā uz divām kājām. Un nevalkā apavus, ja nu gadījumā šis ir tavs nākamais jautājums.

-    Nē, Keita, mans nākamais jautājums ir vai viņš valkā platmali?

-    Nedomāju gan.

-    Vai tas ir bīstami?

-    Nē, Aleksandr. Viņš ir ļoti laipns. Nezog, nelau­pa mazus bērnus un nebojā privātīpašumu. Viņš tikai nogalina. Turklāt dara to kā īsts profesionālis viegli un bez trokšņa salaužot kaulus un patiešām eleganti uzšķēržot savus upurus, vecmāmiņa smējās.

-     Cik cilvēku viņš jau nogalinājis? Alekss interesē­jās, juzdamies aizvien satrauktāks.

-    Pavisam maz, ja ņem vērā pasaules pārapdzīvotību.

-    Keita, cik īsti!?

-    Pāris zelta meklētāju, dažus zaldātus, divus trīs tirgotājus… Vismaz precīzs skaits nav zināms.

-    Vai arī indiānus? Cik? Alekss nelikās mierā.

-    Tas tiešām nav zināms. Indiāņi māk skaitīt tikai līdz divi. Turklāt nāve viņiem ir relatīvs jēdziens. Viņi, piemēram, domā ja kāds tiem nozadzis dvēseli vai gājis pa pēdām, vai piesavinājies viņu sapņus, tad tas ir daudz sliktāk nekā būt mirušam. Turpretim kāds, kurš ir miris, joprojām var dzīvot kā gars.

-    Tas ir sarežģīti, Alekss noteica, jo gariem neticēja.

-    Un kurš tev teicis, ka dzīve ir vienkārša?