Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Viņi sekoja Mauro Karijasam uz pagalmu, kuru veido­ja puslokā izvietoti treileri un kur atradās improvizēts, no mietiem un drāšu režģa pagatavots sprosts. Tajā ar sagūstītiem savvaļas dzīvniekiem raksturīgu satrauku­mu meta lokus liels kaķis. Tas bija melnais jaguārs, viens no skaistākajiem eksemplāriem, kādi šaipusē bija redzēti, ar spīdīgu spalvu un hipnotizējošu topāza krā­sas acu skatienu. To ieraugot, Boroba spalgi iekliedzās, nolēca no Nadjas pleca un ātri laidās prom; meitene, veltīgi saucot, skrēja dzīvnieciņam nopakaļ. Alekss jutās izbrīnīts, jo līdz šim nebija redzējis, ka pērtiķītis lab­prātīgi šķirtos no saimnieces. Fotogrāfi neminstinoties pievērsa objektīvus jaguāram, un arī Keita Kolda izvilka no somas savu mazo automātisko kameru. Profesors Leblāns ieturēja piesardzīgu distanci.

-    Melnie jaguāri ir bīstamākie dzīvnieki Dienvidame­rikā. Jaguārus nevar apturēt nekas, tie ir ļoti dros­mīgi, Karijass teica.

-    Ja jūs to tā apbrīnojat, kāpēc tad nepalaižat brīvībā? Šis nabaga kaķis labāk izvēlētos nāvi nekā ieslodzīju­mu, Sesars Santoss sacīja.

Atlaist brīvībā? Nekādā gadījumā! Man Riodežaneiro mājā ir neliels zooloģiskais dārzs. Pašlaik gaidu, kad piegādās piemērotu būri, lai jaguāru nosūtītu uz turieni.

Pārsteigts par šo milzīgo savvaļas zvēru, Alekss kā transā bija piegājis būrim. Vecmāmiņa viņam nopakaļ izkliedza brīdinājumu, kuru zēns nedzirdēja, un nu jau pieskārās režģim, kas viņu atdalīja no jaguāra. Kaķis apstājās, iespaidīgi noņurdējās un ar savām dzeltenajām acīm ieurbās Aleksā; dzīvnieks bija nekustīgs, saspring­tiem muskuļiem un kažoku melna dzintara krāsā. Zēns noņēma brilles, ko valkāja jau no septiņu gadu vecuma, un lāva tām nokrist zemē. Vini abi atradās tik tuvu, ka Alekss varēja samanīt ikvienu zeltīto lāsumiņu dzīv­nieka zīlītēs, kamēr viņu acis sarunājās bez vārdiem. Viss pazuda: melnu torņu ieskautā plašā līdzenumā zem baltām debesīm, kurās kā medūzas peldēja sešas caurspīdīgas mēnesnīcas, bija tikai Alekss un jaguārs. Zēns redzēja, ka dzīvnieks paver muti, kurā spīdēja lieli, pērļaini zobi, un cilvēka balsī, kas šķita nākam no dziļas alas, izrunāja viņa vārdu: Aleksandrs. Un viņš atbildēja pats savā balsī, kas arī izklausījās kā atbalss no alas: Jaguārs. Dzīvnieks un zēns trīs reizes atkārtoja šos vārdus: Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, Aleksandrs, Jaguārs, un tad ielejas smiltis sāka spīdēt, debesis kļuva melnas un sešas mēnesnīcas kā nesteidzī­gas komētas sāka griezties savās orbītās.

Tikmēr Mauro Karijass bija kaut ko pateicis vienam no saviem strādniekiem, un tas atveda striķī piesietu pērtiķi. Ieraugot jaguāru, pērtiķis sāka uzvesties kā Boroba kliedza, lēkāja un izmisīgi žestikulēja, tomēr nespēja atbrīvoties. Pirms vēl kāds nojauta Karijasa nodomu, viņš sagrāba pērtiķi aiz skausta un ar vienu precīzu rokas vēzienu iemeta pārbiedēto dzīvnieku būrī.

Apstulbušie fotogrāfi bija aizmirsuši par savām kame­rām. Leblāns fascinēts vēroja ikvienu nelaimīgā pērtiķa mēģinājumu atrast izeju un jaguāru, kas tikai ar acīm sekoja medījumam un, gatavojoties lēcienam, pietupās. Nedomājot par to, ko dara, Alekss sāka skriet, pa ceļam saminot savas brilles, kas joprojām atradās zemē. Viņš steidzās pie būra durvīm, gatavs atbrīvot abus dzīvnie­kus pērtiķi no drošas nāves un jaguāru no ieslodzīju­ma. Redzot mazdēlu veram vaļā aizbīdni, pie būra metās arī Keita, tomēr divi Karijasa strādnieki pasteidzās pir­mie, sagrāba zēnu aiz rokām un centās viņu savaldīt. Viss notika vienlaikus, turklāt tik ātri, ka vēlāk Alekss vairs nevarēja atcerēties notikumu secību. Vienā acu­mirklī jaguārs metās virsū pērtiķim, iecirta viņā savus spēcīgos žokļus un dzīvnieku saplosīja. Asins šķīda uz visām pusēm. Tieši tai pašā brīdī Sesars Santoss izvilka no maksts pistoli un iešāva jaguāram tieši pierē. Alekss juta trāpījumu, it kā lode starp acīm būtu ieurbusies viņam, un puisis būtu nokritis, ja vien Karijasa sargi viņu neturētu aiz rokām.

-    Ko tu, nolādēts, izdarīji! uzņēmējs kliedza, satve­rot arī savu ieroci un notēmējot uz Sesaru Santosu.

Sargi atbrīvoja Alekšu, kurš tūliņ pat zaudēja līdzsva­ru un nokrita. Tie metās pie gida, tomēr neuzdrošinā­jās viņam pieskarties, jo Santoss joprojām turēja rokās kūpošu pistoli.

-    Es palaidu viņu brīvībā, Sesars Santoss pārstei­dzoši mierīgi atbildēja.

Mauro Karijass pūlējās saņemt sevi rokās. Viņš sapra­ta, ka, žurnālistiem un Leblānam klātesot, nav iespējams laist darbā ieroci.

-    Mierā! uzņēmējs sargiem pavēlēja.

-    Viņš to nogalināja! Viņš to nogalināja! vienā laidā atkārtoja no satraukuma piesarkušais Leblāns. Pērtiķa un pēc tam arī jaguāra nāve viņu bija pamatīgi izsitusi no līdzsvara, un tagad profesors uzvedās kā ārprātīgs.

-    Neuztraucieties, profesor Leblān, es varu iegūt dzīv­niekus, cik vien vēlos. Atvainojiet, šķiet, ka šī nebija maigām sirdīm īsti piemērota atrakcija, Karijass no­teica.