Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Neļaujot situācijai kļūt vēl asākai, Keita Kolda palī­dzēja mazdēlam piecelties, pēc tam paņēma pie rokas Sesaru Santosu un devās uz izeju. Gids ļāva rakstniecei sevi vest, un, Aleksam sekojot, viņi visi izgāja ārā. Tur jau stāvēja Nadja un nobijies, pavadā sapinies Boroba.

Alekss mēģināja pastāstīt Nadjai, kas bija noticis starp viņu un jaguāru, pirms Mauro Karijass iemeta būrī pērtiķi, tomēr viņa prātā viss jaucās kopā. Zēns bija piedzīvojis ko tik reālu, ka varēja apzvērēt kādu brīdi viņš bija atradies mirdzošu smilšu un sešu mēnes­nīcu pasaulē, kur jaguārs un viņš runāja vienā valodā. Kaut arī puisim trūka vārdu, lai izstāstītu draudzenei pārdzīvoto, izskatījās, ka viņa visu saprot un meitenei nav nepieciešams zināt ko sīkāk.

-    Jaguārs tevi pazina, jo viņš ir tavs totēma dzīv­nieks, Nadja teica. Katru no mums pavada kāda dzīvnieka gars. Tas ir kā dvēsele. Ne visi sastop savu dzīvnieku, tikai ievērojami cīnītāji un šamaņi, tomēr tu to atradi nemeklējot. Tavs vārds ir Jaguārs, sacīja Nadja.

-    Jaguārs?

-    Aleksandrs ir vecāku dotais vārds. Jaguārs ir tavs īstais vārds, bet, lai to lietotu, tev jāiemanto jaguāra daba.

-    Un kāda ir šī daba? Cietsirdīga un asinskāra? Alekss jautāja, domājot par plēsoņas rīkli, kad tas būrī plosīja pērtiķi.

-    Dzīvnieki nav tik cietsirdīgi kā cilvēki, viņi noga­lina, lai aizsargātos vai remdētu izsalkumu.

-    Vai tev, Nadja, arī ir savs totēma dzīvnieks?

-    Jā, tomēr tas man vēl nav atklājies. Sievietēm nav nemaz tik svarīgi atrast savu totēma dzīvnieku, jo mēs gūstam spēku no zemes. Mēs esam daba, meitene pa­skaidroja.

-    Un kā tu to visu zini? Alekss jautāja. Viņš jaunās draudzenes teiktajam nu jau ticēja vairāk.

-    Man to iemācīja Valimai.

-    Vai tad šamanis ir tavs draugs?

-    Jā, Jaguār, tomēr es nevienam neesmu teikusi, ka runāju ar viņu, pat tētim ne.

-    Kāpēc?

-    Tāpēc, ka Valimai dod priekšroku vientulībai. Vie­nīgā sabiedrība, ko viņš var izturēt, ir viņa sievas gars. Tikai reizēm viņš parādās kādā shabono, lai izārstētu kādu slimību vai piedalītos ceremonijā par godu miru­šajiem, tomēr nekad neparādās nahab.

-Nahab?

-    Atnācējiem.

-    Bet, Nadja, tu taču arī esi ārzemniece.

-    Valimai saka, ka es nepiederu nevienai pusei, ka ne­esmu ne indiāniete, ne ārzemniece, ne sieviete, ne gars.

-    Un kas tad tu īsti esi? Jaguārs jautāja.

-    Esmu es pati, un viss, meitene atbildēja.

Sesars Santoss izskaidroja ekspedīcijas dalībniekiem, ka uz augšu pa upi, indiāņu apdzīvotajās teritorijās līdz pat Orinoko augstienei, viņi brauks motorlaivās. Tur viņi iekārtos apmetni un, ja būs iespējams, izcirtīs ga­baliņu meža, lai ierīkotu nelielu laukumu, kur piezemē­ties lidmašīnai. Pats gids atgriezīsies Santamaria de la Ljuvijā pēc aeroplāna, kas vēlāk varēs ātri nogādāt viņus pilsētiņā. Santoss apgalvoja, ka tikmēr jaunais motors jau būs klāt un to vajadzēs tikai uzstādīt. Lidmašīniņā viņi varēs nokļūt arī grūti sasniedzamos kalnu apvidos, kur, pēc dažu indiāņu un piedzīvojumu meklētāju stās­tītā, varētu mitināties mītiskais Briesmonis.

-    Kā gan tik milzīgs radījums spēj pārvietoties pa šādu apvidu, ja, šķiet, pat mēs to nevaram? Keita Kolda jautāja.

-    Par to varēsim pārliecināties paši, Sesars Santoss atbildēja.

-    Un kā pārvietojas indiāņi? Viņiem taču nav lidma­šīnu, rakstniece uzstāja.

-    Viņi labi pazīst apkārtni. Indiāņi var uzrāpties vis­augstākajā palmā, kuras stumbru klāj dzelkšņi. Viņi var tikt augšā arī pa ūdenskrituma klintīm, kas ir gludas kā spogulis, gids piebilda.

Lielāko daļu rīta viņi pavadīja, piekraujot laivas. Profesoram Leblānam bija vairāk saiņu nekā abiem fotogrāfiem kopā viņš ņēma līdzi arī veselu krājumu pudeļu ar ūdeni, ko izmantoja pat skujoties, jo baidījās no dzīvsudraba saindēta ūdens. Sesars Santoss velti at­kārtoja, ka viņi apmetīsies upes augštecē, tālu no zelta raktuvēm. Pēc gida piedāvājuma Leblāns kā savu per­sonisko asistentu bija nolīdzis Karakavi indiāni, kurš iepriekšējā vakarā bija apvēdinājis profesoru un kuram tagad ceļojuma laikā vajadzēs uzklausīt visas viņa vēlē­šanās. Leblāns paskaidroja, ka cieš no muguras sāpēm un nevar pārnēsāt smagumus.

Jau kopš ceļojuma sākuma Alekša pienākumos ietilpa rūpēties par vecmāmiņas lietām. Tas bija sava veida darbs, un, kārtīgi to izpildot, puisis saņēma arī atal­gojumu. Katru dienu Keita Kolda burtnīciņā atzīmēja mazdēla nostrādātās stundas un lika viņam parakstī­ties tā vini veica uzskaiti. Kādā atklātības brīdī Alekss >