Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

bija izstāstījis vecmāmiņai par grautiņu istabā vēl pirms došanās ceļojumā. Viņai tas nelikās nekas briesmīgs. Keita bija pārliecināta, ka cilvēkam šai pasaulē nepie­ciešams pavisam maz, bet piedāvāja zēnam maksāt par paveikto, ja viņš nodomājis atpelnīt nodarītos postīju­mus. Vecmāmiņa ceļojumā bija paņēmusi līdzi trīs kok­vilnas drēbju kārtas, degvīnu, tabaku, šampūnu, ziepes, pretodu līdzekli, moskītu tīklu, segu, papīru un kastīti zīmuļu, un tas viss bija salikts brezenta somā. Vēl viņai bija gluži parasta automātiskā fotokamera, kas profe­sionālajiem fotogrāfiem Timotijam Brūsam un Džoelam Gonsalesam bija izraisījusi skaļu smieklu lēkmi. Keita ļāva viņiem izsmieties, neko nepaskaidrojot. Aleksam līdzi bija vēl mazāk drēbju nekā vecmāmiņai, viena karte un pāris grāmatu. Pie jostas viņš bija piestiprinā­jis Šveices armijas saliekamo nazi, flautu un kompasu. Ieraugot mērinstrumentu, Sesars Santoss puisim bija paskaidrojis, ka džungļos tas neko daudz nelīdzēs, jo tur nav iespējams virzīties taisni uz priekšu.

Aizmirsti par savu kompasu, Aleks! Labākais, ko vari darīt, ir neizlaist mani no acīm, viņš piekodināja.

Tomēr Aleksam patika doma, ka ikvienā vietā viņš spēj noteikt, uz kuru pusi ir ziemeļi. Pulkstenis gan viņam te nebija vajadzīgs, jo Amazonē laiku nemērīja kā pārējā pasaulē stundās, bet gan rītausmās, gadalaikos un lietusgāzēs.

Kapteiņa Ariosto laipni atvēlētie pieci kareivji un Sesara Santosa nolīgtais indiāņu gids Matuve bija labi bruņoti. Matuve un Karakave bija ieguvuši vārdus atnā­cēju dēļ; tikai viņu ģimenes locekļi un tuvi draugi varēja abus saukt īstajos vārdos. Vēl būdami ļoti jauni, abi bija pametuši savas ciltis, lai dotos mācīties uz misionāru skolu, kur bija arī nokristīti, bet tik un tā uzturēja kon­taktus ar pārējiem indiāņiem. Neviens nespēja orientē­ties apvidū labāk par Matuvi, kurš nekad nebija ieskatī­jies kartē, lai noskaidrotu, kurā vietā atrodas. Karakave tika uzskatīts par "pilsētas cilvēku", jo bieži ceļoja uz Manausu un Karakasu, un viņam, kā jau daudziem pil­sētā dzīvojošiem ļaudīm, piemita krietna deva neticības.

Sesaram Santosam bija līdzi viss apmetnes iekārto­šanai nepieciešamais: teltis, ēdiens, virtuves piederumi, lukturi un radio ar baterijām, instrumenti, tīkli lama­tām, mačetes, naži un pāris stikla un plastmasas karošu, ko iemainīt indiāņiem kā dāvanu. Pēdējā brīdī parādījās arī Nadja ar melno pērtiķīti, Valimai amuletu kaklā un tik vien bagāžas kā ap kaklu apsieta saplēsta kok­vilnas veste un paziņoja, ka ir gatava doties ceļā. Viņa bija apsolījusi tēvam, ka negrasās palikt pie mūķenēm Santamaria de la Ljuvijas slimnīcā, kā tas bija noticis citas reizes, jo te apkārt vazājās Mauro Karijass un meitenei nepatika, kā šis vīrs uz viņu skatās un mēģina pieskarties. Viņai bija bail no cilvēka, kurš "nēsāja sirdi somā". Profesors Leblāns kļuva zvērīgi nikns. Iepriekš viņš bija stingri iebildis pret Keitas Koldas mazdēla piedalīšanos ekspedīcijā, tomēr, tā kā bija neiespējami nosūtīt viņu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm, profeso­ram nācās piekāpties; taču tagad viņš neparko nebija noskaņots atļaut braukt līdzi arī gida meitai.

Sis nav nekāds bērnudārzs, šī ir augstas riska pakā­pes zinātniska ekspedīcija, Ludovikam Leblānam ir pie­vērsta visas pasaules uzmanība, viņš nikni izsaucās.

Tā kā neviens viņa vārdus īpaši neievēroja, Leblāns atteicās iekāpt laivā. Bez viņa doties ceļā nebija iespē­jams; tikai viņa augsti prestižais vārds bija garantija International Geographic, apgalvoja profesors. Sesars Santoss mēģināja pārliecināt, ka meitene vienmēr ceļo­jusi kopā ar viņu un nekad nav traucējusi, gluži pretēji, krietni palīdzējusi, jo pārzināja vairākus indiāņu dialek­tus. Leblāns palika nelokāms. Pusstundu vēlāk karstums jau bija sasniedzis četrdesmit grādu atzīmi, mitrums rasoja it visur un gaisotne ekspedīcijas dalībnieku vidū nebija ne nieku vēsāka. Beidzot iejaucās Keita Kolda.

Man arī sāp mugura, profesor. Man nepieciešama personīgā asistente. Esmu nolīgusi Nadju Santosu, lai viņa rūpētos par manām burtnīcām un apvēdinātu mani ar banāna lapu, rakstniece paziņoja.

Visi sāka smieties. Meitene paklausīgi iekāpa laivā un apsēdās līdzās Keitai Koldai. Pērtiķītis iekārtojās uz viņas svārkiem un rādīja no aizvainojuma piesarkušajam profesoram Leblānam mēli un visādas grimases.

6 Ekspedīcija

Ekspedīcijas dalībnieki atkal kuģoja augšup pa upi. Šoreiz tie bija trīspadsmit pieaugušie un divi bērni Mauro Karijasa motorlaivās, ko viņš bija aizdevis Leblānam.

Alekss nogaidīja izdevīgu brīdi, lai pastāstītu vecmā­miņai par dīvaino dialogu, ko bija dzirdējis starp Mauro Karijasu un kapteini Ariosto un ko Nadja viņam pārtul­kojusi. Keita ar interesi noklausījās mazdēla stāstījumu un, par spīti Alekša bailēm, nekādi neizrādīja neticību; gluži pretēji, viņa izskatījās ļoti ieinteresēta.

-   Man nepatīk Karijass. Kāds ir viņa indiāņu padzī­šanas plāns? Keita jautāja.

-    To es nezinu.

-   Vienīgais, ko mēs pašlaik varam darīt, ir gaidīt un modri vērot, rakstniece nolēma.