Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Tobrīd Ludoviks Leblāns bija pilnīgi zaudējis pacie­tību. Viņa misija bija izrādījusies veltīga, un tagad viņam vajadzēja atgriezties ar tukšām rokām, bez jebkādām ziņām par slaveno Amazones Briesmoni. Ko gan viņš teiks International Geographic izdevējiem? Ka viens zaldāts miris dīvainos apstākļos, ka viņi sajuta diezgan nepatīkamu smaku un viņš pats nejauši bija ievēlies nezināma dzīvnieka sūdā? Tie tiešām nebija diez ko pār­liecinoši pierādījumi Briesmoņa eksistencei. Profesoram nebija ko piebilst arī par reģiona indiāņiem, jo viņš tos pat nebija īsti redzējis. Viņš bija tikai velti zaudējis laiku. Leblāns kaismīgi vēlējās atgriezties universitātē, kur pret viņu izturējās kā pret varoni un kur nenācās paciest bišu dzēlienus un citas neērtības. Viņa attiecī­bas ar pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem nebija diez cik spožas, un ar Karakavi tās bija pilnīgi izjukušas. Indiānis, nolīgts kā profesora personiskais asistents, beidza vēdināt Leblānu ar banāna lapu, tikko viņi bija pametuši Santamaria de la Ljuviju, un nevis palīdzēja, bet gan vēl vairāk sarežģīja profesora dzīvi. Leblāns apgalvoja, ka indiānis ielicis dzīvu skorpionu viņa somā un beigtu tārpu kafijā un ar ļaunu nolūku aizvedis profesoru uz vietu, kur viņu sadzēla bites. Pārējie ek­spedīcijas dalībnieki antropologu pacieta, jo viņš bija ļoti kolorīta persona, un mēdza viņu izjokot, Leblānam to nemaz neapzinoties. Viņš sevi uztvēra tik nopietni, ka nespēja pat iedomāties, ka citi varētu rīkoties pretēji.

Mauro Karijass nosūtīja kareivju grupiņas vairākos virzienos izpētīt apkārtni. Vīri devās prom negribīgi, at­griezās ļoti ātri un bez jebkādām ziņām par indiāņiem. Viņi pārskatīja apgabalu arī no helikoptera, par spīti Keitas Koldas iebildumiem, ka troksnis tikai vēl vairāk izbaidīs indiāņus. Rakstniece ieteica pacietīgi gaidīt: agrāk vai vēlāk viņi atkal atgriezīsies savā ciematā. Tāpat kā Leblānu, arī viņu interesēja Briesmonis, jo rakstniece vēlējās sagatavot rakstu.

-    Aleksandr, vai nav tā, ka tu kaut ko zini par Bries­moni un neesi man to pateicis? viņa jautāja maz­dēlam.

-    Tā var būt un var arī nebūt… puisis atbildēja, ne­uzdrošinoties paskatīties vecmāmiņai acīs.

-    Kas tad tā par atbildi!?

Ap pusdienlaiku apmetnē izcēlās satraukums: kāds stāvs bija iznācis no meža un kautrīgi tuvojās. Pēc tam, kad Mauro Karijass bija licis kareivjiem atkāpties, lai būtni nesabaidītu, viņš ar draudzīgiem žestiem aicināja to tuvāk. Fotogrāfs Timotijs Brūss iedeva savu foto­aparātu Keitai un pats paņēma videokameru: pirmā tikšanās ar kādas cilts pārstāvi bija īpašs gadījums. Nadja un Alekss uzreiz pazina ciemiņu tā bija Ijomi, Tapiravateri cilts virsaišu virsaite. Viņa nāca viena pati, kaila, neticami veca, visa vienās krunkās un bez zobiem, balstīdamās uz līka zara, kas viņai kalpoja par spieķi. Apaļā dzelteno spalvu galvassega bija nošļukusi pār ausīm. Soli pa solim viņa tuvojās apstulbušajiem nahab. Mauro Karijass pasauca Karakavi un Matuvi, lai pajau­tātu, vai viņi pazīst cilti, kurai pieder šī sieviete, tomēr neviens no abiem to nezināja. Nadja pagājās uz priekšu.

-    Es varu ar viņu sarunāties, meitene sacīja.

-     Saki, ka mēs viņai nedarīsim pāri, ka esam viņas cilts draugi. Lai viņi atnāk mūs apraudzīt bez ieročiem, jo mums ir daudz dāvanu viņai un visiem pārējiem, Mauro Karijass teica.

Nadja brīvi pārtulkoja dzirdēto, izlaižot noteikumu par ieročiem, kas viņai nešķita īpaši prātīga doma, ņe­mot vērā zaldātu bruņojumu.

-    Mēs nevēlamies nekādas nahab dāvanas, mēs gri­bam, lai viņi aiziet no Pasaules Acs, Ijomi noteikti atbildēja.

-    Tas ir bezjēdzīgi, viņi nekur neies! Nadja iesau­cās.

-    Tad mani cīnītāji viņus nonāvēs.

-    Atnāks citi, daudz, daudz vairāk, un tad nomirs visi tavi cīnītāji.

-    Mani vīri ir spēcīgi, šiem nahab nav ne loku, ne bultu. Viņi ir smagi, neveikli un mīkstām galvām, tur­klāt bailīgi kā bērni.

-    Karš nav atrisinājums, virsaišu virsaite. Mums jā­vienojas, Nadja iebilda.

-     Ko, pie velna, šī vecene saka? Karijass nepacietīgi jautāja, jo meitene nu jau labu brīdi vairs neko netul­koja.

-    Ka viņas cilts vairākas dienas nav ēdusi un tagad visi ir ļoti izsalkuši, Nadja uz ātru roku izdomāja.

-    Saki, ka mēs dosim, kādu ēdienu vien viņi vēlas.

-    Viņi baidās no ieročiem, meitene piebilda, kaut gan patiesībā indiāņi nekad mūžā nebija redzējuši pis­toli vai kādu citu šaujamieroci un nemaz nespēja iedo­māties, cik nāvējoši tie spēj būt.

Kā labas gribas apliecinājumu Mauro Karijass deva saviem vīriem pavēli nolikt ieročus, tomēr pārbiedē­tais Leblāns iejaucās, lai atgādinātu, ka indiāņi mēdz uzbrukt ar viltu. Ņemot vērā šo apstākli, visi nolika malā automātus, tomēr paturēja pie jostas piekārtās pistoles. Daktere Omaira Torresa Ijomi iedeva bļodiņu ar kukurūzu un gaļu, un indiāniete aizgāja, no kurienes nākusi. Kapteinis Ariosto gribēja viņai sekot, tomēr pēc mirkļa večiņa jau bija izgaisusi starp augiem.