Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Cītīgi pētot zaļo biežņu, viņi nogaidīja visu atlikušo dienu, tomēr tā arī vairs nevienu neieraudzīja. Tikmēr Leblāns visus brīdināja par iespējamo kanibālu uzbru­kumu. Līdz zobiem bruņotais un kareivju ielenktais profesors bija sācis trīcēt aiz bailēm, ieraudzījis vienu mūžvecu kailu sieviņu ar dzeltenu spalvu galvasrotu. Laiks pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem, ja vien neņem vērā brīdi, kad daktere Omaira Torresa pār­steidza Karakavi rakņājamies pa vakcīnu kastēm. Tas nenotika pirmo reizi. Mauro Karijass iejaucās, lai brīdi­nātu Karakavi, ka, vēlreiz redzot indiāni medikamentu tuvumā, kapteinis Ariosto viņu tūlīt arestēs.

Pēcpusdienā, kad visiem jau šķita, ka večiņa nekad vairs neatgriezīsies, apmetnes priekšā parādījās miglāja ļaužu cilts pilnā sastāvā. Vispirms nāca sievietes un bērni netverami, smalki un noslēpumaini. Pēc dažām sekundēm parādījās arī vīrieši, kas patiesībā bija iera­dušies pirmie un nostājušies pusaplī. Viņi uzradās no nekurienes, mēmi un pašpārliecināti, Tahamas vadīti, nokrāsojušies kara krāsās spilgti sarkanā, ogles melnā, krita baltā un augu zaļā un izrotājušies ar spalvām, zo­biem, nagiem un sēklām, rokā turot visus savus ieročus. Indiāņi atradās apmetnes vidū, tomēr tik ļoti saplūda ar apkārtni, ka vajadzēja uzmanīgi skatīties, lai viņus skaidri redzētu. Miglāja ļaudis bija viegli, ēteriski un šķita tikai ieskicēti ainavā, tomēr nebija nekādu šaubu, ka viņi bija arī bīstami.

Krietnu laika sprīdi abas grupas klusēdamas skatījās viena uz otru. Vienā pusē caurspīdīgie indiāņi, un otrā apjukušie ienācēji. Beidzot Mauro Karijass atmodās no transa un sāka darboties, norīkojot zaldātus izdalīt ēdie­nu un dāvanas. Alekss un Nadja ar nožēlu redzēja, ka sievietes un bērni ņem dažādus niekus, kas viņus bija saistījuši. Jaunieši zināja, ka tieši ar šīm nevainīga­jām dāvanām sākas cilšu ceļš uz iznīcību. Tahama un viņa cīnītāji modri palika stāvam kājās un neizlaida no rokām ieročus. Visbīstamākās bija resnās nūjas, ar kurām viņi vienā sekundē varēja uzbrukt; toties, lai nomērķētu bultu, bija vajadzīgs laiks, un zaldāti tikmēr varēja paspēt izšaut.

-    Izstāsti viņiem par vakcīnām, skaistulīt, meitenei pavēlēja Mauro Karijass.

-    Nadja, mani sauc Nadja Santosa, viņa kārtējo reizi atkārtoja.

-    Tas viņiem nāks par labu, Nadja, tas viņus aizsar­gās, daktere Omaira Torresa piebilda. Viņi droši vien baidīsies no adatām, lai gan patiesībā dūriens sāp mazāk nekā oda dzēliens. Varbūt vīrieši vēlēsies būt pirmie, lai rādītu piemēru sievietēm un bērniem…

-    Un kādēļ gan jūs nevarētu viņiem rādīt piemēru? Nadja pavaicāja Mauro Karijasam.

Izdzirdot meitenes izaicinājumu, žilbinošais smaids, kas allaž rotāja uzņēmēja iedegušo seju, pazuda, un viņa acīs uz mirkli pazibēja nāves baiļu ēna. Alekss, kas vēroja notiekošo, nodomāja, ka tā ir pārspīlēta reakcija. Viņš zināja cilvēkus, kas baidās no injekcijām, tomēr Karijasa sejas izteiksme bija tāda, it kā viņš būtu ierau­dzījis Drakulu.

Nadja tulkoja, un pēc garām diskusijām, kurās ne reizi vien bija dzirdams arī Rahakanarivas vārds, Ijomi piekrita apdomāt šo priekšlikumu un aprunāties ar cilti. Sarunas par vakcīnām bija pašā karstumā, kad Ijomi nomurmināja kādu ienācējiem nedzirdamu pavēli un miglāja ļaudis vienā mirklī izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījušies. Viņi kā ēnas pazuda mežā, un nebija dzir­dams nedz soļu troksnis, nedz nejauši pateikts vārds vai kāda mazuļa šņuksts. Pārējo nakts daļu Ariosto kareivji pavadīja sardzē, jebkuru brīdi gaidot uzbrukumu.

Nadja pamodās nakts vidū, jo sajuta, ka daktere Omaira Torresa atstāj telti. Meitene iedomājās, ka viņa dodas uz krūmiem nokārtot dabiskās vajadzības, tomēr, priekšnojautas vadīta, devās sievietei pakaļ. Keita Kolda, kā tas viņai raksturīgi, cieši gulēja un krāca, tāpēc pat nenojauta par savu biedreņu gaitām. Meitene virzījās uz priekšu klusi kā kaķis, liekot lietā nesen apgūto spēju kļūt neredzamai. Aizslēpusies aiz papardēm, viņa redzēja dakteres siluetu nespodrajā mēness gaismā. Apmēram pēc minūtes tai pievienojās otrs stāvs, kas, Nadjai par lielu pārsteigumu, apņēma dakteri ap vidukli un noskūpstīja.

-    Man ir bail, daktere teica.

-     Nebaidies, mīļā. Viss būs labi. Pēc pāris dienām mēs visu šeit būsim beiguši un varēsim atgriezties civilizāci­jā. Tu taču zini, ka esi man vajadzīga…

-    Vai tu patiešām mani mīli?

-    Protams. Es tevi dievinu un darīšu ļoti laimīgu, tev būs viss, ko vien vēlies.

Nadja klusi atgriezās teltī, apgūlās savā guļvietā un izlikās aizmigusi.

Vīrietis līdzās dakterei Omairai Torresai bija Mauro Kar ij ass.