Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

No rīta miglāja ļaudis atgriezās. Sievietes nesa gro­zus ar augļiem un nomedītu lielu tapīru, lai pateiktos par iepriekšējā dienā saņemtajām dāvanām. Cīnītāji izskatījās mierīgāki. Kaut gan vīrieši joprojām neizlaida no rokām nūjas, viņi šķita tikpat ziņkārīgi kā sievietes un bērni. Indiāņi no tālienes noskatījās uz milzīgajiem trokšņa un vēja putniem, aptaustīja nahab apģērbu un ieročus, rakņājās viņu mantās, iegāja teltīs, pozēja ka­merām, kāra sev kaklā plastmasas rotaslietas un pār­steigti izmēģināja mačetes un nažus.

Daktere Torresa nosprieda, ka nu ir piemērots brīdis, lai sāktu darbu. Viņa lūdza, lai Nadja vēlreiz izskaidro indiāņiem nepieciešamību pasargāt viņus no epidēmi­jām, tomēr miglāja ļaudis nebija par to tik pārliecināti. Vienīgais iemesls, kāpēc kapteinis Ariosto viņus ar iero­čiem nepiespieda vakcinēties, bija Keitas Koldas un Timotija Brūsa klātbūtne; viņam rūpēja labais vārds, tāpēc preses pārstāvju klātienē militārists nevēlējās ķer­ties pie spēka. Kapteinim neatlika nekas cits kā pacietīgi nogaidīt, līdz beigsies Nadjas Santosas un cilts pārstāvju nebeidzamās diskusijas. Kapteinim Ariosto ne prātā ne­ienāca doma, cik bezjēdzīgi būtu nogalināt indiāņus, lai tikai pasargātu viņus no kādas slimības.

Nadja atgādināja indiāņiem, ka Ijomi viņu bija izvē­lējusies par virsaiti cīņai ar Rahakanarivu, kas mēdza sodīt cilvēkus ar baisām epidēmijām, tāpēc ļaudīm vajadzēja viņu klausīt. Meitene pieteicās būt pirmā, kam vakcinēs zāles, tomēr Tahamam un viņa cīnītājiem tas šķita aizvainojoši. Viņi būs pirmie, vīri beidzot no­sprieda. Ar apmierinātu nopūtu meitene pārtulkoja šo miglāja ļaužu lēmumu.

Daktere Torresa ēnā uz galda sagatavoja šļirces un trauciņus, un Mauro Karijass tikmēr mēģināja sakārtot cilts ļaudis rindā, lai visi saņemtu savu vakcīnas devu.

Pa tam lāgam Nadja paveda malā Alekšu un izstāstīja naktī redzēto. Neviens no draugiem nemācēja to iz­skaidrot, taču abi jutās šokēti. Kā gan bija iespējams, ka Omaira Torresa uzturētu sakarus ar Mauro Karijasu vīru, kurš savu sirdi nēsāja koferītī? Viņi nosprieda, ka Mauro Karijass acīmredzot bija savaldzinājis labo dakteri. Vai tad viņam nebija liela piekrišana pie sievie­tēm? Nadja un Alekss nespēja saskatīt šī vīra pievilcību, tomēr nosprieda, ka uzņēmēja izturēšanās un nauda varēja ļaudis apmuļķot. Dakteres apbrīnotājos šī ziņa iz­raisītu pamatīgu pārsteigumu it īpaši Sesarā Santosā, Timotijā Brūsā un pat profesorā Ludovikā Leblānā.

-    Tas man it nemaz nepatīk, Alekss noteica.

-    Tu arī esi greizsirdīgs? Nadja noburkšķēja.

-    Nē! puisis iesaucās. Bet krūtīs jūtu baisu sma­gumu.

-    Tur vainojama vīzija, kuru mēs redzējām zelta pil­sētā, atceries? Kad iedzērām Valimai dzērienu un visi, pat briesmoņi, redzējām vienu un to pašu sapni.

-    Patiešām. Šis sapnis atgādināja kādu citu, ko re­dzēju vēl pirms došanās ceļojumā: milzīgs putns sagrāba manu māti un pa gaisu aiznesa prom. Tolaik es to skaidroju ar slimību, kas apdraud viņas dzīvību, un domāju, ka putns simbolizē nāvi. Tepui sapņojām, ka Rahakanariva salauza kasti, kurā bija ieslodzīts, un indiāņi bija piesieti pie kokiem, atceries?

-Jā, un nahab valkāja maskas. Ko nozīmē maskas, Jaguār?

-    Noslēpumi, meli, viltus.

-    Kā tu domā, kāpēc Mauro Kar ij ass tik ļoti vēlas vakcinēt indiānus?

Jautājums palika karājamies gaisā gluži kā lidoju­mā apturēta bulta. Abi jaunieši ar šausmām saskatījās. Pēkšņas apskaidrības mirklī viņi saprata, ka visi bija iekrituši briesmīgās lamatās: Rahakanariva bija epidē­mija! Ciltij draudēja nāve, un tas nebija kāds mitoloģisks putns, bet kas daudz konkrētāks un nenovēršamāks. Viņi skrēja uz ciemata centru, kur daktere Omaira Torresa jau grasījās iedurt adatu Tahamas augšdelmā. Nedomājot Alekss kā meteors šāvās uz priekšu un no­trieca cīnītāju zemē uz muguras. Tahama pielēca kājās un pacēla rungu, lai sašķaidītu puisi kā prusaku, tomēr Nadjas izmisuma kliedziens aizturēja ieroci gaisā.

-    Nē! Nē! Tur ir Rahakanariva! meitene kliedza, norādot uz vakcīnas pudelītēm.

Sesars Santoss nodomāja, ka viņa meita ir sajukusi prātā, un centās viņu apturēt, tomēr meitene izrāvās no tēva rokām un skrēja Aleksam palīgā, kliedzot un no visa spēka iesitot Mauro Karijasam, kas tūdaļ pat metās viņai pakaļ. Nadja steidzīgi mēģināja izskaidrot notiekošo indiāņiem un sacīja, ka ir kļūdījusies un vak­cīnas viņus nevis izglābs, bet nogalinās, jo šļircē bija Rahakanariva.

18 Asins lāmas

Daktere Omaira Torresa nezaudēja mieru. Viņa sa­cīja, ka tā ir tikai karstuma radīta bērnu fantāzija, un lika kapteinim Ariosto viņus aizvest. Daktere jau gatavojās turpināt pārtraukto darbu, lai arī cilts no­skaņojums nu bija krasi mainījies. Brīdī, kad kapteinis Ariosto bija gatavs ar ieročiem atkal ieviest kārtību un kareivji ar spēku savaldīja Nadju un Alekšu, priekšā iz­nāca Karakave, kas visa ceļojuma laikā nebija izrunājis vairāk par pusduci vārdu.

-    Uzgaidiet brītiņu! viņš izsaucās.