Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Vispārējā apjukumā šis vīrs, kas visa ceļojuma laikā bija pateicis tikai pāris vārdu, paziņoja, ka pārstāv Indiāņu aizsardzības departamentu un viņa uzdevums ir noskaidrot, kādēļ masveidā izmirst Amazones indiāņu ciltis, īpaši tās, kas dzīvo tuvu zelta un dimantu iegu­ves vietai. Jau ilgu laiku viņš turēja aizdomās Mauro Karijasu, vīru, kas guva vislielāko labumu no reģiona apgūšanas.

-    Kapteini Ariosto, konfiscējiet vakcīnas! Karakave pavēlēja. Es tās likšu pārbaudīt laboratorijā. Ja man

ir taisnība, tad šajās pudelītēs nav vakcīnas, bet gan nāvējoša doza masalu vīrusa.

Par atbildi kapteinis Ariosto notēmēja un iešāva Karakavem krūtīs. Indiānis tūdaļ pat nokrita zemē miris. Mauro Karijass pagrūda malā Omairu Torresu, paņēma ieroci, un Sesars Santoss tūdaļ pat metās aizsargāt sie­vieti ar savu ķermeni, bet uzņēmējs iztukšoja pistoles aptveri, šaujot uz galda saliktajās pudelītēs un pārvēršot tas lauskās. Šķidrums iztecēja zemē.

Viss noritēja tik ātri, ka vēlāk neviens vairs skaid­ri neatcerējās turpmāko notikumu secību un katram bija sava, atšķirīga versija. Timotija Brūsa videokamera iemūžināja daļu notiekošā, bet pārējo Keitas Koldas fotokamera.

Redzot saplēstās pudelītes, indiāņi nodomāja, ka Rahakanariva ir izlauzies no cietuma un atkal ieguvis cilvēkēdāja putna veidolu, lai viņus aprītu. Pirms kāds ko paspēja iesākt, Tahama baisi iekliedzās un ar nūju iesita Mauro Karijasam pa galvu. Uzņēmējs nokrita zemē kā pelavu maiss. Kapteinis Ariosto pavērsa ieroci pret Tahamu, bet Alekss triecienā metās kapteiņa kājās, un Nadjas pērtiķītis Boroba uzlēca viņam uz galvas. Kapteiņa raidītās lodes pazuda kaut kur gaisā, indiāņi paguva uzvilkt lokus, un Tahama varēja atkāpties, citu cīnītāju aizsargāts.

Pāris sekundēs, kas kareivjiem bija nepieciešamas, lai atjēgtos un pielādētu pistoles, indiāņu cilts jau bija pa­zudusi. Sievietes un bērni aizbēga kā vāveres un iejuka starp augiem; pirms tām sekot, vīri vēl paguva raidīt dažas bultas. Zaldāti šāva uz labu laimi, bet Alekss, palīdzot Nadjai un Borobam, tikmēr vēl cīnījās ar Ariosto. Kapteinis iebelza puisim pa žokli ar pistoles spalu un pamatīgi apdullināja viņu, pēc tam ar sitienu atbrīvojās arī no Nadjas. Keita Kolda skrēja palīgā mazdēlam un izvilka viņu no notikumu degpunkta. Vispārējā apju­kumā un troksnī neviens nedzirdēja kapteiņa Ariosto pavēles.

Dažas minūtes vēlāk ciemata zemi klāja asins lāmas: te bija trīs ar bultām ievainoti kareivji, vairāki miruši indiāņi, turklāt vēl arī Karakaves līķis un nekustīgais Mauro Karijasa ķermenis. Kāda indiāņu sieviete bija nošauta, un bērns, ko viņa bija nesusi rokās, gulēja uz zemes dažus soļus no līķa. Ludoviks Leblāns, kurš kopš cilts parādīšanās brīža bija turējies drošā attālumā, aiz­slēpies aiz kāda koka, sāka rīkoties pavisam negaidīti. Līdz šim viņš bija uzvedies kā pēdējais gļēvulis, taču, ieraugot neaizsargāto bērnu, skriešus šķērsoja kaujas lauku un paņēma nabaga mazuli rokās. Tas bija tikai dažus mēnešus vecs bērniņš, kas izmisīgi bļāva, no­triepts ar savas mātes asinīm. Leblāns palika turpat, pašā haosa vidū, cieši piespiedis zīdaini pie krūtīm, drebēdams no niknuma un apjukuma. Bija piepildījušies viņa ļaunākie murgi: mežoņi nebija indiāņi, bet gan viņi paši. Beidzot pie profesora piegāja Keita Kolda, kas ar drusciņu ūdens bija pamanījusies notīrīt sava mazdēla asiņaino muti, un Leblāns mazuli pasniedza viņai.

Kolda, jūs esat sieviete, jūs zināsiet, ko ar viņu iesākt.

Pārsteigtā rakstniece saņēma bērniņu izstieptās ro­kās, it kā tā būtu puķu vāze. Bija pagājuši tik daudzi gadi, kopš viņa bija turējusi rokās kādu zīdaini, ka rakstniece īsti nezināja, ko ar bērnu iesākt.

Tobrīd arī Nadja bija piecēlusies kājās un vēroja lī­ķiem nosēto lauku. Viņa piegāja pie indiāņiem, mēģinot tos atpazīt, bet tēvs lika meitenei atkāpties, apskāva viņu, sauca vārdā un murmināja kaut ko mierinošu. Nadja bija paspējusi pamanīt, ka Ijomi un Tahamas nav starp mirušajiem un nodomāja, ka miglāja ļaudīm vēl atlikuši divi virsaiši, jo abi pārējie, Ērgle un Jaguārs, viņus bija pievīluši.

-    Nostājieties visi pie tā koka! kapteinis Ariosto iz­rīkoja ekspedīcijas dalībniekus. Militārists bija bāls kā krīts, un ierocis viņam rokā trīcēja. Viss bija izvērties loti slikti.

Keita Kolda, Timotijs Brūss, profesors Ludoviks Leblāns un abi jaunieši paklausīja. Aleksam bija nolauzts zobs, asinīm pilna mute un no sitiena pa žokli vēl diezgan apdullusi galva. Šķita, ka Nadja atrodas šoka stāvoklī ar krūtīs iesprūdušu kliedzienu, mirušajiem indiāņiem un vaidošajiem kareivjiem pievērstu skatienu. Daktere Omaira Torresa, tāla no visa, kas notika apkārt, asarās mirkstot, turēja uz ceļgaliem Mauro Karijasa galvu. Viņa skūpstīja Karijasa seju un lūdza, lai viņš nemirst, lai neatstāj viņu vienu, bet sievietes drēbes tikmēr pie­sūcās ar asinīm.

-    Mēs jau grasījāmies precēties… viņa ik pa brīdim atkārtoja.