Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Daktere ir Mauro Karijasa līdzzinātāja. Karijass runāja par viņu, kad teica, ka kāds uzticams cilvēks dosies līdzi ekspedīcijai, atceries? Un mēs apvainojām Karakavi! Alekss čukstēja Nadjai, bet meiteni bija pārņēmušas šausmas, un viņa draugu nedzirdēja.

Puisis saprata, ka uzņēmējs vēlējās iznīcināt indiāņus ar masalu epidēmiju un tādēļ viņam bija nepieciešama dakteres Omairas Torresas palīdzība. Par spīti varas iestāžu pūliņiem indiāņus aizsargāt, jau vairākus gadus viņi masveidā gāja bojā no šīs un citām slimībām. Ja epidēmija uzliesmoja, vairs nebija iespējams neko līdzēt, jo indiāņi nespēja aizsargāties; pēc tūkstošiem gadu ilgas dzīvošanas pilnīgā noslēgtībā viņu imūnsistēma nespēja pretoties balto cilvēku vīrusiem. Nemaz neru­nājot par daudz nopietnākām saslimšanām, arī gluži pa­rasta saaukstēšanās pāris dienās viņus varēja nogalināt. Ārsti, kas pētīja šo problēmu, nespēja saprast, kāpēc neviens no piesardzības pasākumiem nedeva nekādus rezultātus. Neviens nevarēja iedomāties, ka tieši dak­tere Omaira Torresa, persona, kurai bija uzdots vakci­nēt indiāņus, viņiem injicēja nāvi, lai palīdzētu savam mīļākajam iegūt indiāņu zemes.

Neradot nekādas aizdomas, šī sieviete jau bija iznīci­nājusi vairākas ciltis un to pašu būtu izdarījusi arī ar miglāja ļaudīm. Ko gan Karijass viņai bija apsolījis, lai daktere pastrādātu tik smagu noziegumu? Iespējams, viņa to nedarīja naudas dēļ, bet gan aiz mīlestības uz šo vīrieti. Jebkurā gadījumā, mīlas vai alkatības dēļ, rezul­tāts bija vienāds: simtiem nogalinātu vīriešu, sieviešu un bērnu. Ja ne Nadja Santosa, kas redzēja Omairu Torresu un Mauro Karijasu skūpstāmies, šā pāra iece­res tā arī nebūtu atklātas. Kad iejaucās Karakave un samaksāja par to ar dzīvību šie nodomi izgāzās.

Tagad Aleksandrs Kolds saprata, kādu lomu Mauro Karijass bija iecerējis International Geographic ekspedī­cijas dalībniekiem. Dažas nedēļas pēc vakcinēšanas ciltī uzliesmotu masalu epidēmija, kas ātri vien izplatītos arī citos ciematos. Tad pārsteigtais profesors Leblāns pasau­les presei apliecinātu, ka viņš piedalījies pirmo kontaktu nodibināšanā ar miglāja ļaudīm, un nevienu nevarētu vainot: būtu ievēroti visi priekšraksti, lai aizsargātu ciematu. Antropologs, kura viedokli apstiprinātu arī Keitas Koldas reportāža un Timotija Brūsa fotogrāfijas, varētu liecināt, ka visi cilts locekļi ir vakcinēti. Pasaules acīs epidēmija kļūtu par neizbēgamu nelaimi, nevienam nenāktu prātā citas domas, un līdz ar to Mauro Karijass izvairītos no valdības izmeklēšanas. Tā bija pilnīgi droša un efektīva metode, kas neatstāja asins pēdas, kā to būtu darījušas lodes un bumbas, ko ilgus gadus izman­toja cīņā pret indiāņiem, "iztīrot" Amazones teritoriju un atbrīvojot ceļu kalnračiem, kontrabandistiem, kolo­nistiem un laimes meklētājiem.

Dzirdot Karakaves paziņojumu, kapteinis Ariosto bija zaudējis galvu un ar domu aizsargāt Karijasu vienā mirklī indiāni nogalināja. Viņš rīkojās ar pārliecību, ko piešķīra uniforma. Šai attālajā un gandrīz neapdzīvo­tajā nostūrī, kur nesniedzās likuma garā roka, neviens nešaubījās par kapteiņa vārdu pareizību. Tas piešķīra viņam bīstamu varu. Kapteinis bija raupjš vīrs, kas necieta no sirdsapziņas pārmetumiem, daudzus gadus bija dienējis pierobežas rajonos un pie vardarbības jau pieradis. Līdztekus ierocim pie jostas un amatperso­nas statusam kapteinis vēl varēja rēķināties ar Mauro

Karijasa aizbildniecību. Savukārt uzņēmējam bija sa­kari visaugstākajā valdības līmenī, viņš piederēja val­došajām aprindām, viņam bija daudz naudas un augsts prestižs, turklāt neviens viņam nelūdza atskaitīties par paveikto. Sadarbība starp Ariosto un Karijasu abiem vīriem bija izdevīga. Kapteinis lēsa, ka apmēram pēc diviem gadiem viņš varēs iekārt uniformu skapī un, kļuvis par miljonāru, pārcelties uz Maiami; bet tagad Mauro Karijass gulēja zemē ar ielauztu galvaskausu un vairs neko nevarēja līdzēt. Tas nozīmēja vienu kaptei­ņa nesodāmībai ir pienācis gals. Viņam nāksies atbildēt valdībai par Karakaves slepkavību un par to indiāņu nošaušanu, kuri tagad gulēja beigti apmetnes vidū.

Keita Kolda, joprojām ar bērnu uz rokām, sprieda, ka viņas un pārējo ekspedīcijas dalībnieku, tostarp abu jauniešu dzīvība pakļauta briesmām, jo kapteinim Ariosto tagad par katru cenu vajadzēja panākt, lai ziņas par notikumiem Tapiravateri neizplatās. So lietu vairs nevarēja atrisināt, aplejot līķus ar benzīnu, aizdedzi­not un ļaujot tiem izkūpēt gaisā. Situācija bija krasi mainījusies: International Geographic ekspedīcijas klāt­būtne no priekšrocības bija pārvērtusies par lielu pro­blēmu. Kapteinim ļoti piesardzīgi vajadzēja atbrīvoties no lieciniekiem, viņš nevarēja tos gluži vienkārši no­šaut, lai vēlāk neiedzīvotos vēl lielākās nepatikšanās. Ārzemniekiem par nelaimi, viņi atradās ļoti tālu no civilizācijas un kapteinim bija viegli slēpt pēdas.