Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Keita Kolda bija pārliecināta, ka militārists vēlas viņus nogalināt un kareivji nepakustinās ne pirkstiņa, lai to novērstu, tāpat arī neuzdrošināsies nodot savu komandieri. Džungļi aprīs visas nozieguma pēdas. Viņi nedrīkstēja salikt rokas klēpī un gaidīt žēlsirdības šā­vienu, vajadzēja kaut ko darīt. Vairs nebija ko zaudēt, situācija nevarēja pasliktināties vēl vairāk. Ariosto bija īsts nelietis, turklāt arī nervozs, viņš varēja likt tiem sekot Karakaves pēdās. Keitai bija nepieciešams plāns, tomēr pirmām kārtām viņa nolēma sēt apjukumu ienaid­nieka rindās…

-     Kapteini, es domāju, ka tagad galvenais būtu nosū­tīt šos vīrus uz slimnīcu, viņa teica pirmo, kas ienāca prātā, un norādīja uz Karijasu un ievainotajiem kareiv­jiem.

-    Aizveries, vecene! militārists norēcās.

Tomēr pēc pāris minūtēm Ariosto pavēlēja, lai Mauro Karijasu un trīs zaldātus ieceļ vienā no diviem helikopte­riem. Pirms tam viņš lika Omairai Torresai izvilkt bultas no ievainojumiem, tomēr daktere kapteini pilnīgi igno­rēja: viņa redzēja tikai savu mirstošo mīļāko. Keita Kolda un Sesars Santoss ķērās pie darba un pagatavoja improvi­zētus pārsējus, lai nabaga zaldātiem apturētu asiņošanu.

Kamēr militāristi iekārtoja helikopterā savus ievai­notos biedrus un bez rezultātiem mēģināja sazināties ar Santamaria de la Ljuviju, Keita klusā balsī uzticēja pro­fesoram Leblānam savas bažas par situāciju, kādā viņi pašreiz atradās. Arī antropologs bija nonācis pie līdzīga secinājuma: lielākas briesmas ekspedīcijai draudēja no Ariosto nekā no indiāņiem vai Briesmoņa.

-    Ja vien mēs varētu aizbēgt džungļos… Keita čuk­stēja.

Šoreiz profesors viņu pārsteidza, reaģējot visnotaļ sa­prātīgi. Keita bija tik ļoti pieradusi pie profesora drebelības un izvairības, ka, redzot Leblānu mierīgu, negribot sāka viņu respektēt.

-    Tas būtu pilnīgi muļķīgi, Leblāns stingri iebilda. Vienīgais veids, kā tikt no šejienes prom, ir helikopters. Mums jāizmanto Ariosto. Jādomā, ka viņš ir stulbs un godkārīgs, un tas nāktu tikai par labu. Mums jāizliekas, ka neturam viņu aizdomās, un kapteinis jāpieveic ar viltu.

-    Kā tad? rakstniece neticīgi jautāja.

-    Manipulējot. Viņš ir nobijies, tāpēc mēs viņam pie­dāvāsim izdevību glābt savu ādu un turklāt aizbraukt no šejienes kā varonim, Leblāns sacīja.

-    Nekad! Keita izsaucās.

-    Neesiet dumja, Kolda. Mēs viņam to piedāvāsim, bet tas vēl nenozīmē, ka savus solījumus pildīsim. Kad būsim drošībā aiz šīs zemes robežām, Ludoviks Leblāns pirmais ziņos varas iestādēm, kuras personas cīnās pret šiem nabaga indiāņiem.

-    Šķiet, jūsu viedoklis par indiāņiem ir mazliet mai­nījies, Keita Kolda noburkšķēja.

Profesors neuzdrošinājās atbildēt. Vien izslējās, cik nu to ļāva viņa necilais augums, sakārtoja ar dubļiem un asinīm notriepto kreklu un devās pie kapteiņa Ariosto.

-    Kā mēs atgriezīsimies Santamaria de la Ljuvijā, godātais kapteini? Mēs visi nesatilpsim otrā helikop­terā, viņš teica, norādot uz zaldātiem un ekspedīcijas locekļiem, kas gaidīja pie koka.

-    Nebāziet degunu, kur nevajag! Te komandēju es! Ariosto norēcās.

-     Protams! Ir tāds atvieglojums zināt, ka jūs uzņe­maties šīs rūpes, pretējā gadījumā mēs atrastos ļoti sa­režģītā situācijā, Leblāns maigi noteica. Apmulsušais Ariosto ieklausījās. Ja ne jūsu varonība, mēs visi tagad būtu šo indiāņu nagos, profesors piebilda.

Jau drusciņ nomierinājies, Ariosto saskaitīja savus ļaudis, saprata, ka Leblānam ir taisnība, un nolēma pusi zaldātu sūtīt projām ar pirmo helikopteru. Viņa rīcībā palika vairs tikai pieci vīri un ekspedīcijas dalībnieki, bet, tā kā pēdējie nebija bruņoti, tas neradīja nekādas briesmas. Saceļot uz zemes sarkanīgu putekļu mākoni, lidaparāts uzšāvās gaisā. Tas attālinājās virs zaļajiem džungļiem un pazuda debesīs.

Nadja Santosa sekoja notikumiem sava tēva un Borobas skavās. Viņa nožēloja, ka bija atstājusi Valimai talismanu kristāla olu ligzdā, jo bez amuleta spēka jutās kā pazudusi. Drīz vien viņa sāka kliegt kā pūce. Apjukušais Sesars Santoss nosprieda, ka no visa pārdzīvotā nabaga meiti­ņai sācies nervu sabrukums. Ciematā izcēlusies cīņa bija ļoti nežēlīga, ievainoto zaldātu vaidi un Mauro Karijasa asins lāmas uzdzina šermuļus; nošauto indiāņu līķi vēl joprojām atradās turpat, kur pakrituši, jo neviens pat nepapūlējās tos aizvākt. Gids nolēma, ka Nadju ir satrie­kusi šo notikumu brutalitāte. Kā gan citādi lai izskaidro viņas dīvainos kliedzienus? Turpretim Aleksandram Koldam nācās apslēpt lepnu smaidu par savas drau­dzenes rīcību: Nadja ķērās pie pēdējās glābiņa iespējas.

-    Dodiet man uzfilmēto materiālu! kapteinis Ariosto pieprasīja Timotijam Brūsam.

Fotogrāfam tas nozīmēja to pašu, kā atdot dzīvību. Kas attiecas uz negatīviem, viņš bija īsts fanātiķis, nekad nevienu nebija pazaudējis un fotogrāfa Londonas studijā visas filmas bija rūpīgi klasificētas.