Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-     Man šķiet ļoti apsveicami, ka jūs rūpējaties, lai šie vērtīgie negatīvi neiet zudumā, kapteini Ariosto, Leblāns iestarpināja. Tie ir pierādījums šeit notikuša­jam tam, kā indiānis uzbruka Karijasa kungam un kā no bultām krita jūsu varonīgie vīri un jums vajadzēja izšaut uz Karakavi.

-    Viņš saņēma, ko bija pelnījis! kapteinis nokliedza.

-    Protams! Viņš taču bija jucis. Gribēja aizliegt dak­terei Torresai pildīt uzticēto pienākumu. Viņa apvai­nojumi bija pilnīgi vājprātīgi! Man žēl, ka kautiņā tika sašķaidītas vakcīnu pudelītes. Tagad mēs nekad neuz­zināsim, kas tur bija iekšā, un Karakaves melus vairs nevarēs pierādīt, Leblāns viltīgi noteica.

Ariosto savieba grimasi, ko citos apstākļos varētu uztvert arī kā smaidu. Viņš ielika ieroci makstī un, aizmirsis par negatīviem, pirmo reizi neatbildēja ar uzkliedzienu. Iespējams, šie ārzemnieki ir daudz stulbāki, nekā viņš līdz šim domājis, kapteinis pie sevis prātoja.

Keita Kolda klausījās antropologa un kapteiņa sa­runā ar pavērtu muti. Viņa nekad nebūtu varējusi iedo­māties, ka mīkstčaulīgais Leblāns ir spējīgs uz tādu aukstasinību.

-    Nadja, lūdzu, apklusti! Sesars Santoss teica, kad Nadja jau desmito reizi iekliedzās kā pūce.

-    Droši vien nakti mēs pavadīsim šeit pat. Vai vēlaties, lai pagatavojam kaut ko vakariņās, kapteini? Leblāns laipni piedāvāja.

Militārists atļāva pagatavot ēdienu un pārvietoties pa apmetni, tomēr lika visiem turēties trīsdesmit metru rādiusā, lai ekspedīcijas dalībniekus varētu paturēt acīs. Viņš norīkoja zaldātus savākt mirušos indiāņus un no­vietot tos visus vienā vietā, lai nākamajā dienā līķus apglabātu vai sadedzinātu. Nakts stundās viņam būs laiks visu pārdomāt un pieņemt lēmumu par ārzemnie­kiem. Santoss un viņa meita varētu pazust, un neviens par viņiem neinteresētos, tomēr ar pārējiem bija jābūt uzmanīgam. Ludoviks Leblāns bija slavens cilvēks, sa­vukārt vecene un puišelis amerikāņi. Pēc viņa piere­dzes, ja kas notika ar kādu amerikāni, vienmēr sekoja sīka izmeklēšana; tie vīzdegunīgie jeņķi sevi iedomājās par pasaules saimniekiem.

Kaut vakariņu gatavošana bija Leblāna ideja, pie darba ķērās Sesars Santoss un Timotijs Brūss, jo antro­pologs nebija spējīgs pat novārīt olu. Keita Kolda atvai­nojās un paskaidroja, ka māk tik vien kā uzcept kotletes, bet pašlaik nebija pieejamas to pagatavošanai nepiecie­šamās sastāvdaļas; turklāt viņa bija ļoti aizņemta, mē­ģinot ar karotīti zīdainim iebarot ūdens un kondensētā piena maisījumu. Tikmēr Nadja cītīgi vēroja biežņu, ik pa brīdim atkārtojot pūces kliedzienu. Borobam viņa nemanāmi bija pavēlējusi aizskriet un pazust džun­gļos. Pusstundu vēlāk kapteinis Ariosto atcerējās par negatīviem un pavēlēja Timotijam Brūsam tos atdot, aizbildinoties ar Leblāna izdomāto ieganstu: kapteiņa rokās tie būs drošībā. Angļu fotogrāfs nekādi nevarēja izvairīties vai pārliecināt kapteini tas palika nelokāms.

Viņi pa kārtai paēda, un zaldāti tikmēr turpināja stā­vēt sardzē. Pēc tam Ariosto ekspedīcijas dalībniekiem lika doties pie miera teltīs, kur uzbrukuma gadījumā viņi būtu labāk aizsargāti, kaut patiesais iemesls bija vēlme ārzemniekus vieglāk kontrolēt. Nadja un Keita Kolda ar mazuli devās uz vienu telti, bet Ludoviks Leblāns, Sesars Santoss un Timotijs Brūss uz otru. Kapteinis nebija aizmirsis arī par Alekša uzbrukumu, kas viņā bija izraisījis aklu naidu. Šo smurguļu dēļ, īpaši jau tā nolādētā amerikāņu žeņķa dēļ, viņš tagad bija iekūlies milzīgās nepatikšanās. Mauro Karijasa smadzenes bija samaltas putrā, indiāņi aizbēguši un viņa plāni kļūt par miljonāru un pārcelties uz Maiami nopietni apdraudēti. Aleksandrs bija bīstama persona, tāpēc pelnījis sodu. Kapteinis nolēma nošķirt puisi no pārējiem un deva pavēli piesiet viņu pie koka vienā apmetnes malā, tālu no teltīm, citiem ekspedīcijas dalībniekiem un petrolejas lampām. Keita Kolda nikni iebilda pret šādu rīcību, bet kapteinis lika viņai apklust.

-   Varbūt tā arī labāk, Keita. Jaguārs ir ļoti gudrs, viņš noteikti izdomās, kā aizbēgt, Nadja čukstēja.

-Ariosto pa nakti grib viņu nogalināt, par to esmu pilnīgi droša, dusmās trīcošā rakstniece iebilda.

-    Boroba aizgāja meklēt palīdzību, Nadja sacīja.

-    Tu domā, ka tas pērtiķītis mūs varētu izglābt, Keita nošķaudījās.

-    Boroba ir ļoti gudrs.

-    Meitiņ, tev nav viss kārtībā ar galvu! vecā kundze iesaucās.