Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Pagāja vairākas stundas, bet apmetnē neviens negu­lēja, tikai zīdainis beidzot bija noguris no raudāšanas un aizmidzis. Keita Kolda bija viņu iekārtojusi uz pāris drēbju gabaliem un jautāja sev, ko gan lai iesāk ar šo nelaimīgo radījumu: pēdējais, ko viņa dzīvē vēlējās, bija uzņemties rūpes par kādu bāreni. Rakstniece bija modra, jo viņu nepameta pārliecība, ka jebkurā brīdī Ariosto varēja nogalināt viņas mazdēlu un pēc tam arī visus pārējos, vai varbūt otrādi vispirms viņus un tad atriebties Aleksam, liekot viņam mirt lēnā un šausmīgā nāvē. Šis vīrs bija bīstams. Timotijs Brūss un Sesars Santoss arī uzmanīgi klausījās caur telts audekla sie­nām, cenšoties atminēt ārpusē staigājošo zaldātu kus­tības virzienu. Turpretim profesors Ludoviks Leblāns izgāja no telts, aizbildinoties ar dabiskajām vajadzībām, un palika ārpusē tērzējam ar kapteini Ariosto. Saprotot, ka katra stunda palielina viņiem draudošās briesmas un saruna var iztraucēt kapteiņa pārdomas, profesors uzaicināja militāristu uz kāršu spēli un pudeli degvīna, ko bija sagādājusi Keita Kolda.

-    Profesor, tikai necentieties mani piedzirdīt! Ariosto brīdināja, tomēr piepildīja glāzi.

-     Kas gan jums nāk prātā, kapteini! Tādam vīram kā jūs malciņš šņabja nenodarīs neko ļaunu. Nakts ir gara, mēs tikai mazliet izklaidēsimies, Leblāns atbildēja.

19 Aizsardzība

Kā tas augstkalnē bieži notiek, saulei norietot, tem­peratūra vienā mirklī pazeminājās. Zaldāti, pieraduši pie ielejās valdošā karstuma, drebinājās vēl no vakara lietusgāzes mitrajās drēbēs. Neviens negulēja, jo, pa­klausot kapteiņa pavēlei, visiem vajadzēja stāvēt sardzē apkārt apmetnei. Viņi modri sargāja, satvēruši ieročus abās rokās. Tagad kareivji ne tikai baidījās no džungļu dēmoniem un Briesmoņa, bet arī no indiāņiem, kas jeb­kurā brīdī varēja atgriezties, lai atriebtu savus mirušos. Zaldātiem bija šaujamieroči, bet viņu pretinieki labi pār­zināja apvidu un mācēja pēkšņi parādīties no nekurie­nes kā spoki. Ja nebūtu zem koka sakrauto līķu, kareivji domātu, ka šie indiāņi nemaz nav dzīvi cilvēki un lodes tiem neko nevar nodarīt. Zaldāti izmisīgi gaidīja rītu, lai pēc iespējas ātrāk varētu no šejienes doties prom; tumsā laiks vilkās ļoti lēni un tuvējā meža trokšņi šķita biedējoši.

Keita Kolda, kājas sakrustojusi, sieviešu teltī sēdēja līdzās guļošajam bērnam un prātoja, kā palīdzēt maz­dēlam un kā tikt prom no Pasaules Acs. Caur telts audeklu iespīdēja blāva ugunskura gaisma, un rakst­niece varēja saskatīt Nadjas siluetu. Meitene bija ieti­nusies tēva vestē.

-    Es tagad iziešu… viņa nočukstēja.

-    Tu nevari iet! rakstniece iebilda.

-    Mani neviens nemanīs, es varu kļūt neredzama.

Keita Kolda saķēra meiteni aiz rokas, pārliecināta,

ka viņa murgo.

-    Nadja, paklausies… Tu neesi neredzama. Neviens nav neredzams, tās ir iedomas. Tu nevari iet prom no šejienes.

-    Varu gan. Nesaceliet troksni, Koldas kundze. Parū­pējieties par bērnu, kamēr es atgriežos, pēc tam mēs to atdosim ciltij, Nadja klusi noteica. Viņas balsī bija tāds miers un pārliecība, ka Keita neuzdrošinājās meiteni aizturēt.

Nadja Santosa vispirms prātā iegremdējās neredza­mības stāvoklī, kā to bija iemācījusies no indiāņiem, saruka līdz blāvam un caurspīdīgam garam. Pēc tam viņa klusi atvēra telts durvis un izslīdēja ārā. Veikli kā zebiekste viņa tikai dažu metru attālumā pagāja garām galdam, pie kura profesors Leblāns un kapteinis Ariosto spēlēja kārtis, garām bruņotajiem sargiem, kas riņķoja ap nometni, garām, kokam, pie kura bija piesiets Alekss, bet neviens viņu neredzēja. Meitene pameta aiz sevis lampu un ugunskura plandošās gaismas apli un pazuda starp kokiem. Drīz vien varžu kora dziesmām pievieno­jās pūces kliedziens.

Gluži tāpat kā zaldāti, arī Alekss drebēja no aukstu­ma. Viņam bija notirpušas kājas un no cieši savilktajām virvēm pietūkušas rokas. Puisim sāpēja žoklis, viņš va­rēja sajust pampumu tur droši vien bija briesmīgs zilums. Viņš ar mēli aptaustīja nolauzto zobu un juta pietūkušās smaganas vietā, kur bija trāpījis kapteiņa sitiens. Alekss centās nedomāt par daudzajām tumsas stundām, kas viņam stāvēja priekšā, un par iespēju tikt nogalinātam. Kāpēc Ariosto bija viņu nošķīris no pārējiem? Kādi plāni kapteinim bija attiecībā uz viņu? Puisis vēlējās kļūt par melno jaguāru, iemantot lielā dzīvnieka spēku, nežēlību un veiklību, pārvērsties par muskuļiem, nagiem un zobiem, lai spētu stāties pretim Ariosto. Alekss domāja par pudelīti ar veselības ūdeni, kas joprojām atradās viņa somā, un par to, ka viņam no Pasaules Acs vajadzēja izkļūt dzīvam, lai šo ūdeni aizvestu mātei. Atmiņas par ģimeni bija izplūdušas kā neskaidrs kāda priekšmeta attēls neasā fotogrāfijā, kurā mātes seja līdzinājās bālam plankumam.