Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

Noguruma uzveikts, puisis sāka klanīties, kad sajuta sev pieskārāmies kādas rociņas. Viņš aiz izbīļa salēcās. Tumsā varēja saskatīt Borobu apošņājam puiša kaklu, apskaujot viņu un lēnām kaut ko šņācot ausī. Boroba, Boroba, Boroba, murmināja puisis, tik aizkustināts, ka acīs sariesās asaras. Tas bija tikai vāveres lieluma pērtiķītis, tomēr viņa klātbūtne uzvilnīja cerības. Alekss atvieglots ļāva dzīvnieciņam sevi apmīļot. Tad puisis saprata, ka līdzās bija vēl kāds, neredzams un kluss, koka ēnas apslēpts stāvs. Vispirms viņš nodomāja, ka tā ir Nadja, tomēr uzreiz saprata, ka šoreiz ieradies Valimai. Nelielais sirmgalvis noliecās, un Alekss varēja sajust viņa dūmu smaržu, tomēr, lai kā puisis sasprin­dzināja redzi, ieraudzīt neizdevās neko. Šamanis uzlika puisim uz krūtīm roku, it kā meklējot sirdspukstus. Šīs draudzīgās rokas smagums un siltums radīja Aleksā drosmi, viņš jutās daudz mierīgāks, beidza drebēt un spēja domāt mierīgi. Nazis, nazis, viņš murmināja. Tad izdzirda metālisku klikšķi, nazim atveroties, un drīz vien asmens slīdēja pār virvēm. Puisis nekustējās. Bija tumšs, un Valimai vēl nekad nazi nebija izmantojis, tāpēc varēja ievainot viņa plaukstu locītavas, tomēr pēc nepilnas minūtes večuks jau bija pārgriezis saites un saņēma Alekšu aiz rokas, lai vestu uz mežu.

Apmetnē kapteinis Ariosto bija pabeidzis kāršu par­tiju, un arī degvīna pudelē nekas vairs nebija atlicis. Ludoviks Leblāns nevarēja izdomāt, kā varētu kapteini izklaidēt, bet līdz rītausmai vēl bija daudzas stundas. Alkohols militāristu nebija apdullinājis tik ļoti, kā profesors cerēja. Ariosto tiešām bija tērauda iekšas. Kapteinim ienāca prātā izmantot radioraidītāju, lai pa­mēģinātu sazināties ar Santamaria de la Ljuvijas ka­zarmām. Labu brīdi viņš darbojās ar aparātu, bet caur apdullinošiem sprakšķiem bija neiespējami sazināties ar operatoru. Ariosto bija norūpējies; viņam pienācās būt kazarmās, tāpēc vajadzēja atgriezties pēc iespējas ātrāk, bija nepieciešams kontrolēt zaldātu vidū klīstošās versijas par notikumiem Tapiravateri. Ko gan viņa vīri tagad stāstīja? Kapteinim vajadzēja nosūtīt ziņojumu augstākstāvošām karaspēka amatpersonām un stāties pretī preses ļaudīm, pirms bija izplatījušās baumas. Omaira Torresa bija devusies prom, murminot kaut ko par masalu vīrusu. Ja viņa sāks runāt, ar kapteini būs cauri! Cik gan tā sieviete ir stulba, Ariosto pie sevis nopurpināja.

Kapteinis Ariosto lika antropologam atgriezties teltī, apmeta loku ap nometni, lai pārliecinātos, ka viņa vīri sargā, kā pienākas, un pēc tam, gatavs kādu brīdi iz­klaidēties uz amerikāņu žeņķa rēķina, devās pie koka, kur bija piesiets Alekss. Šai brīdī smaka apstulbināja viņu kā nūjas sitiens un nogāza uz muguras zemē. Viņš gribēja sniegties pēc ieroča, tomēr nevarēja pakustēties. Kapteinis juta nelabuma vilni, krūtīs lēkājošo sirdi un pēc tam vairs neko. Viņš zaudēja samaņu, tā arī neierau­dzījis Briesmoni, kurš tikai no trīs soļu attāluma Ariosto apšļāca ar savu dziedzeru nāvējošo sulu.

Briesmoņa smirdoņa izplatījās pa visu apmetni, vis­pirms sasniedzot zaldātus un pēc tam arī telts audek­la pasargātos ekspedīcijas dalībniekus. Acumirklī visi bija kājās. Pāris stundu šausminošs miers valdīja gan Tapiravateri, gan apkārtējos džungļos, kur pat putni un dzīvnieki bēga no briesmīgās dvakas. Divi briesmoņi, kas vienlaikus bija devušies uzbrukumā, atkāpās savā ierasti lēnajā gaitā, tomēr viņu radītā smirdoņa sagla­bājās gandrīz visu nakti. Nometnē šai laikā neviens neaptvēra notiekošo, jo līdz nākamajam rītam tā arī neatguva sajēgu. Vēlāk ļaudis redzēja pēdas un varēja izdarīt dažus secinājumus.

Alekss ar Borobu plecos sekoja Valimai starp ēnām un augiem, līdz nometnes trīsuļojošā gaisma izzuda. Šamanis gāja tik viegli, it kā būtu dienas vidus. Iespējams, viņš sekoja savai sievai eņģelim, ko Alekss nevarēja redzēt. Viņi labu brīdi līkumoja starp kokiem, un bei­dzot večuks atrada vietu, kur bija atstājis Nadju. Daļu pēcpusdienas un vakara Nadja Santosa un šamanis bija sazinājušies ar pūces kliedzieniem, līdz meitene varēja iziet no apmetnes un pievienoties vecajam vīram. Atkal satiekoties, abi draugi apkampās, bet Boroba tikmēr iekārās saimniecei kaklā un aiz prieka spiedza.

Valimai apstiprināja to, ko jaunieši jau zināja: cilts uzmanīja nometni, tomēr indiāņi bija iemācījušies bīties no nahab maģijas, tādēļ neuzdrošinājās viņiem uzbrukt. Indiāņi atradās tik tuvu, ka bija dzirdējuši bērna raudas un mirušo saucienus, jo tie vēl nebija pienācīgi apbedīti. Nogalināto vīru un sievietes gari joprojām bija pielipuši viņu ķermeņiem, teica Valimai; bez pienācīgas ceremo­nijas un atriebes tie nevarēja atbrīvoties. Alekss pa­skaidroja, ka indiāņu vienīgā cerība bija uzbrukt naktī, jo pa dienu nahab izmantos trokšņa un vēja putnus, lai aplidotu visu Pasaules Aci, līdz indiāņus atradīs.