Briesmoņu pilsēta Bezgalīgās sērijas 1. grāmata

-    Ja viņi uzbruks tagad, daži mirs, bet pretējā gadīju­mā tiks iznīcināta visa cilts, Alekss sacīja un piebilda, ka viņš ir gatavs palīdzēt indiāņiem un cīnīties kopā ar viņiem, tieši tāpēc jau viņu iesvētīja arī Alekss bija cīnītājs.

-Virsaitis karam ir Tahama. Virsaitis sarunām ar nahab tu, Valimai iebilda.

-    Sarunām ir par vēlu. Ariosto ir slepkavnieks.

-    Tu teici, ka daži nahab ir neģēļi, bet citi nahab ir draugi. Kuri tad ir draugi? burvis uzstāja.

-    Mana vecmāmiņa un daži vīri apmetnē ir draugi. Kapteinis Ariosto un viņa zaldāti ir ienaidnieki. Ar vi­ņiem mēs nevaram vest sarunas.

»

-    Tavai vecmāmiņai un viņas draugiem ir jārunā ar neģēļiem nahab.

-    Draugiem nav ieroču.

-    Vai tad viņiem nav maģijas?

-    Pasaules Acī viņiem nav īpašas maģijas. Tomēr vi­ņiem ir citi, ar ļoti spēcīgu maģiju apveltīti draugi tālu no šejienes, pilsētās un citās pasaules dalās, Aleksandrs Kolds centās paskaidrot, taču valodas šķēršļi viņu dzina izmisumā.

-    Tad tev ir jāiet pie šiem draugiem, vecais vīrs nolēma.

-    Bet kā? Mēs esam šeit iesprostoti!

Valimai uz jautājumiem vairs neatbildēja. Viņš tupēja un skatījās naktī līdzās savai sievai, kas bija pieņēmusi caurspīdīgāko apveidu, tāpēc neviens no abiem jaunie­šiem viņu nevarēja ieraudzīt. Alekss un Nadja negulēja, bet gan saspiedās cieši kopā, centās viens otru sasildīt un klusēja, jo nebija jau daudz, par ko runāt. Viņi domā­ja par likteni, kas sagaida Keitu Koldu, Sesaru Santosu un citus ekspedīcijas dalībniekus; domāja par nolemta­jiem miglāja ļaudīm; par simtgadīgajiem milzu sliņķiem un zelta pilsētu; par veselības ūdeni un kristāla olām. Un kas džungļos notiks ar viņiem pašiem?

Drīz vien arī līdz jauniešiem atvējoja briesmīgā smaka, kas attāluma dēļ vairs nebija tik spēcīga, tomēr gluži pazīstama. Vienā lēcienā abi bija kājās, bet Valimai pat nepakustējās, it kā to vien būtu gaidījis.

-    Tie ir briesmoņi! Nadja iesaucās.

-    Tā var būt un var arī nebūt, šamanis bezkaislīgi atbildēja.

Nakts ritēja ļoti lēnām. īsi pirms rītausmas aukstums pieņēmās spēkā, un jaunieši, apkampuši Borobu, klabi­nāja zobus, bet vecais burvis tikmēr nekustīgi sēdēja, skatījās tumsā un kaut ko gaidīja. Līdz ar pirmajiem saules stariem pamodās pērtiķi un putni, un Valimai deva zīmi doties tālāk. Jaunieši viņam labu brīdi sekoja, līdz saules gaisma jau spraucās cauri lapotnei un viņi bija nonākuši līdz apmetnei. Ugunskurs un lampas bija nodzisušās, apkārt nebija redzamas nekādas dzīvības pazīmes, un gaisā joprojām vēdīja stipra smaka, it kā te vienlaikus būtu čurājuši simt sesku. Aizseguši seju ar rokām, viņi iegāja teritorijā, kas vēl nesen bija mierīgs Tapiravateri ciemats. Teltis, galds, plītiņa viss mētā­jās pa zemi; visās malās bija izsvaidītas ēdiena atliekas, tomēr šausmīgās briesmoņu smakas dēļ neviens pērtiķis vai putns neuzdrošinājās rakāties pa atkritumiem. Pat Boroba turējās tālāk no apmetnes dažus metrus no tās robežas pērtiķītis sāka lēkāt un kliegt. Valimai pret smirdoņu bija tikpat vienaldzīgs kā iepriekšējā naktī pret aukstumu. Jauniešiem neatlika nekas cits kā veču­kam sekot.

Neviena šeit nebija. Ne miņas no ekspedīcijas dalīb­niekiem un zaldātiem, arī nogalināto indiāņu līķi bija pazuduši. Ieroči, bagāža un pat Timotija Brūsa kameras joprojām bija tepat; jaunieši redzēja arī lielu asins lāmu netālu no koka, pie kura bija piesiets Alekss. Pēc neilgas apskates, kas veco Valimai šķita visnotaļ apmierinām, viņi devās atpakaļ. Abi jaunieši klusēdami sekoja šamanim. Smaka draugus tik ļoti šķebināja, ka viņi knapi turējās kājās. Jo tālāk no apmetnes viņi gāja, jo plaušas vairāk piepildījās ar svaigo rīta gaisu, un Nadja un Alekss atguvās, taču deniņos joprojām dunēja un kaklā kāpa nelabums. Pēc brīža ceļabiedriem pievienojās arī Boroba un mazā grupiņa devās dziļāk džungļos.

Pāris dienu iepriekš, redzot trokšņa un vēja putnus riņķojam debesīs, Tapiravateri iedzīvotāji pameta savu ciematu, niecīgo īpašumu un mājdzīvniekus, kas ap­grūtināja iespējas noslēpties. Augu valsts apslēpti, viņi nonāca līdz drošai vietai, kur koku lapotnēs ierīkoja pagaidu būdas. Ariosto sūtītās zaldātu grupiņas tām pagāja tuvu garām, tomēr nespēja šos slēpņus ieraudzīt, turpretim Tahamas vīri augu aizsegā novēroja katru ienācēju soli.